Sietlas rokdarbnieču kopa

Palielināt / Enlarge

„Vakarētājas“ Folklife festivālā 1993. gadā. No kreisās: Līvija Circene, Dzintra Rubene, Valda Sankale, Lidija Dravenieks, Maija Atvara.

Palielināt / Enlarge

Sietlas rokdarbnieces 2016. gadā. No kreisās: Līvija Circene, Aina Uskura, Maija Atvara, Anna Bīma (Beame), Daina Kusina, Bonija Vej (Bonnie Way), Vija Rauda. (Trūkst Leona Laurinovica, Anita Legsdina, Anna Sparlinga.)

Sietlas rokdarbnieču kopa jeb Baltās Dāmas, šogad atskatās uz 23 gadu darbību. Mūsu mērķi ir bijuši: 1) mācīt etniskos latviešu rokdarbus, 2) atbalstīt finansiāli ar saviem rokdarbiem Sietlas latviešu sabiedrības pasākumus, 3) savus rokdarbus izstādīt plašākai Sietlas publikai.

Kā tas viss sākās?

Pēc Baltijas valstu brīvības atgūšanas 1991. gadā, liela interese ASV presē bija par šīm valstīm un kultūru. Tā radās iespēja Baltic Singing Revolution izstādei Sietlas Folklife festivālā. 1993. gada maijā Vija Rauda un Līvija Circene sameklēja rokdarbus un gādāja par programmu. Trejdeksnītis dejoja (Viļņa Birnbauma vadībā) un ansamblis Sigulda deva muzikālu programmu (Maijas Riekstiņas vadībā). Rokdarbnieču grupa Vakarētājas, kuras ar ienākumiem no saviem rokdarbiem varēja iekārtot Jauno latviešu Centru 1972. gadā, arī šoreiz bija uzmanības centrā. Rokdarbnieces, strādājot tautas tērpos, rādija savus rokdarbus Sietlas publikai. Kad Vašingtonas štata mākslas komisijas pārstāvis Vilijs Smaits (Willie Smyth) redzēja latviešu rokdarbnieču klāstu, viņš ieteica mācīt mūsu etnisko rokdarbu tehniku jaunām rokdarbniecēm, pieprasot stipendiju no Folk Arts /Tautas mākslas nodaļas. Pieprasījām stipendiju (28 lappušu raksts ar fotogrāfijām), lai Skaidrīte Āboliņa, rokdarbu meistare un skolotāja, mācītu latviešu etniskos baltos izvilkuma un dažādās tehnikas rokdarbus māceklei Maijai Atvarai.

Mēs, jaunā rokdarbnieču grupiņa, 6 rokdarbnieces, tikām nosauktas par baltām dāmām, jo mācījāmies balto izvilkuma tehnikas rokdarbus. Katru gadu izstādījām rokdarbus gan Latviešu Centrā, gan Sietlas un Bellvjū (Bellevue) pilsētas valdes namos, skolās un Vašingtona štata vēstures muzejā Takomā. Stipendiju piešķīra vairākus gadus pēc kārtas, bet mums divreiz gadā bija jāiesūta pārskats ar fotogrāfijām, rādot, ko esam paveikušas. Stipendijas nauda tika tālāk noziedota Latviešu sabiedrības pasākumiem – kopā $7475. Saņēmām ielūgumu 2002. gadā dot dažādus rokdarbus Sietlas mākslas komisijai izvēlēties un nopirkt rokdarbus pilsētas mākslas darbu kolekcijai. Komisija izvēlējās Mirjamas Karlsonas un Lidijas Dravnieks darinātus spilvenus un Maijas Atvaras austu Krustpils jostu. Darbi tika izstādīti Sietlas Pilsētas valdes namā (City Hall) un šodien atrodas ierāmēti pie sienas Sietlas Pilsētas valdes birojos.

Tā kā vēlējamies izstādīt un rādīt savus baltā darba rokdarbus plašākajai publikai, 2005. gadā sazinājāmies ar Nordic Heritage muzeja direktori Mariannu Forsbladi (Marianne Forssblad). Direktorei interesēja rādīt muzejā etniskos rokdarbus, kas radušies Vašingtonas štatā, vai līdzpaņemti, no Latvijas ieceļojot ASV. Sarunas un plānošana turpinājās, un mūsu rokdarbnieču kopas vadība – Maija Atvara, Līvija Circene, Vija Ozola un Vija Rauda ar daudz palīgiem realizēja 2 mēnešu ilgu izstādi muzejā 2008. gada vasarā – The Latvians – Fifty Years in State of Washington. Pēc Mariannas Forsblades ieteikumiem, izstāde rādīja dažādu tehniku rokdarbus, 15 dažādus tautas tērpus, bet arī vietējo latviešu mākslinieku gleznas, fotogrāfijas, keramiku un skulptūras. Viena telpa bija veltīta fotogrāfijām no latviešu sabiedrības pasākumiem, individuāliem sasniegumiem profesijās, Vašingtonas Universitātes Baltijas studiju programmai un avīžu rakstiem par Latvijas brīvības atgūšanu 1991. gadā – Seattle Times, New York Times, Anchorage News, u.c. Izstāde izdevās lieliski. Vislielāko interesi guvām par garo virkni ar adītiem cimdiem ar dažādiem latviskiem rakstiem. Gadu vēlāk muzejs rīkoja latviešu cimdu rakstu adīšanas semināru, kur piedalījās meistares Mērija Džermeina (Mary Germain) un Sendija Demastere (Sandy DeMaster) no Viskonsinas (viņām latviešu cimdu mākslu mācījusi latviete) un adītājas no plašas apkārtnes, tostarp arī dažas latvietes.

Pēc Nordic Heritage muzeja izstādes četri latviešu tautas tērpi tika ziedoti un pieņemti muzeja pastāvīgā kolekcijā: Nīcas, zaļais Rucavas, Vidzemes un Valmieras. Mūsu rokdarbnieču kopa arī ir vākusi ziedojumus, lai turpinātu atbalstīt muzeju un tā kolekciju. Gadus atpakaļ nodevām Zentas Pētersones testamenta novēlējumu, ALA un vietējo Sietlas latviešu ziedojumus, kopā – $8500, un 2015. gadā mūsu Sietlas sestdienas rīta rokdarbnieču kopa Latvian-American Embroidery Group nodeva $4500 ziedojumu jaunās muzeja ēkas būves fondam. Muzejs, kas gadiem atrodas bijušajā skolas ēkā, cer atklāt jauno muzeja ēku 2018. gada pavasarī Balardā (Ballard). Ziedojot naudu, esam cerībā, ka varēsim tur atkal rīkot izstādi vai nodot mūsu vērtības muzeja kolekcijai.

Kopš 1998. gada rudens, kad Skaidrīte Āboliņa pārcēlās uz dzīvi pie meitas Austrumkrastā, Maija Atvara ir rokdarbu skolotāja, un viņas vadībā turpinām strādāt rokdarbus divas reizes mēnesī, sestdienas rītos Latviešu namā. Savus izstrādājumus esam pārdevušas Vakarētāju rīkotajā Ziemassvētku tirdziņā, un ieņemtā nauda noziedota Latviešu Centra uzturēšanai – līdz 2015. gada beigām $13 200. Vakarētājas, kuras savu darbību sāka 1968. gadā, ir strādājušas 47 gadus, ziedojot $ 264 037 Latviešu Centra uzturēšanai un izdaiļošanai. No 30 loceklēm 70os gados, 2015. gada beigās bija palikušas tikai 4 aktīvas rokdarbnieces, un Vakarētājas beidza savu darbību.

Mēs, sestdienas rīta rokdarbnieces, turpināsim Vakarētāju mērķi, ne tikai gatavot rokdarbus, tos pārdot Ziemassvētku tirdziņā un tā atbalstīt latviešu sabiedrības pasākumus, bet arī mācīt mūsu rokdarbus jaunākām rokdarbniecēm. Maija Atvara māca rokdarbus Sietlas Latviešu skolas meitenēm un vasarā Kursā. Turpināsim arī meklēt iespējas izstādīt mūsu rokdarbus.

Maija Atvara saka, ka „...katrai tautai/kultūrai ir savi īpatnējie raksti un ornamenti, kuri tiek pielietoti tērpu un objektu izdaiļošanai. Senos laikos īpatnības parādījās katrā rajonā, ko tad sievietes lietoja apģērbos, katra mēģinot izveidot savu identitāti un gaumi. Modernos laikos šī māksla pazūd, un tāpēc ir svarīgi to mācīt jaunākajai paaudzei, lai viņi iegūtu plašāku vērienu par latvisko kultūru.“

Vija Rauda
2016. g. 15. jūnijā
Laikrakstam „Latvietis“