Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ēvī Upeniece. „Austrumi“. 2010-2016. Bronza. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ēvī Upeniece. Elzas Radziņas portrets. 1981. Bronza. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ēvī Upeniece. „Neziņa“. 2016. Bronza. FOTO Māris Brancis.

22. augustā tēlniece Ēvī Upeniece svinēs 91. dzimšanas dienu. Par viņu vecāks vienīgi ir cits tēlnieks – Oļegs Skarainis, kam augusta sākumā izskanēja 93. šūpļa svētki, tiesa gan, bez urravām un izstādes, bet sākot atkopties pēc slimības. Turpretim Ēvī Upeniecei pirms dienām desmit, kad mainās viņas gadu skaitļi, Rīgas Pētera baznīcā atklāja iespaidīgu personālizstādi ar nosaukumu Atskaite, sagādājot visus darbus, kas ir pieejami Latvijas muzejos un kolekcijās. Tā, kā šķiet, ir lielākā no līdz šim redzētām tēlnieces personālizstādēm.

1946. gadā pabeigusi Rīgas Daiļamatniecības skolu, māksliniece iestājās Latvijas Mākslas akadēmijā. Tur viņas skolotāji bija Emīls Melderis, kurš, kā pati stāsta, „gluži kā arhitekts mācīja būvēt un nostādīt formu“, un Teodors Zaļkalns, kurš savukārt deva izpratni par plastiku tēlniecībā. Viņiem klāt piektajā kursā nāca vēl Kārlis Zemdega, kurš prasīja pacelt tēlus virs ikdienības un piedot tiem apgarotību. Tektonika, plastika un apgarotība ir tie trīs vaļi, uz kuriem balstās klasiskā skulptūra. Ēvī Upeniece ir izteikta emocionālas, saturā izteiksmīgas un formā vienkāršas tēlniecības meistare.

Jubilāres daiļrades centrālā tēma ir sieviete: gan tad, kad viņa darina portretus, gan arīdzan kad veido simboliskus tēlus. Elzas Radziņas cēlums, Maijas Tabakas spontanitāte, Astrīdas Kairišas iekšējā sakoncentrēšanās – lūk, viņas pazīstamākie krūšutēli un to raksturojumi, kas autorei pašai liekas ļoti būtiski sievietē. Tēlniece nereti ar sievietes vispārinošiem tēliem runā par kādām šodienas problēmām. Piemēram, trausla un neaizsargāta ir viņas austrumu sieviete darbā Austrumi. Tas, ko Ēvī Upeniece domā par mūsdienu Latviju, parādās šīgada bronzas skulptūrā Neziņa.

Vairākkārt Ēvī Upeniece veidojusi upes tēlus, tad tēla simbolam viņa izvēlējusies jaunas meitenes figūru, kuras augumam, tērpam, matiem un žestiem jāpalīdz atklāt upes raksturu. Kaut arī māksliniece strādājusi visos tēlnieciskos materiālos, taču vistuvākie viņai ir bronza un marmors, īpaši baltais.

Neraugoties uz solīdo gadu nastu, māksliniece vēl strādā. Šogad vien tapuši divi jauni darbi. Parasti šajā vecumā cilvēks liekas nevarīgs, vārgs, kur nu vēl kalt un veidot. Taču Ēvī Upenieces gadījumā kārtējo reizi atklājas cilvēkā slēptās rezerves, tas, ka mēs neizmantojam visu, kas mums pūrā dots. Cik daudzi pēc vīra un dēla nāves, pat pēc mājas nodegšanas būtu sabrukuši, taču tēlniece, pārkāpusi sāpju un zaudējumu slieksni, atradusi spēkus ne tikai dzīvot, bet arī radīt, skatīties pasaulē un cilvēkos ar gaišu smaidu, labestību, sirds atvērtību un sievišķīgu siltumu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“