Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Dzīve attīstītā rietumu pasaulē, kā Latvijā, šķiet samērā stabila. Ikdienas cīņa par darbu, par mācībām ir tomēr pilnīgi citā plāksnē nekā tas, ko katru dienu piedzīvo nelaimīgāki cilvēki daudzās pasaules daļās. Šī stabilitāte viegli mūs piemāna, un liek mums iedomāties, ka nekas trakāks nevar notikt, un ka vienīgās fundamentālās pārmaiņas mūsu dzīvē var būt pāriešana citā darbā vai pārcelšanās uz citu pilsētu, citu valsti, vai arī kāda maiņa ģimenes stāvoklī.

Un tad cilvēks pamostas pusčetros naktī Amatrīčes pilsētiņā, mierīgajos Itālijas kalnos un drīz saprot, ka zemestrīce ir iznīcinājusi trīsceturtdaļas no pilsētas un nogalinājusi vismaz 86 pilsētas iedzīvotājus.

Dabas katastrofas uznāk regulāri, bet parasti pilnīgi negaidītas, un pārsteidz cilvēkus nesagatavotus.

Tāpat teroristu uzbrukumi nāk negaidīti, bet nav nekas jauns, pat Amerikā. Var minēt, piemēram, 21 mirušo Los Angeles Times spridzināšanā Losandželosā 1910. gadā, 38 mirušos Wall Street spridzināšanā Ņujorkā 1920. gadā, 45 mirušos Bātas (Bath) skolas spridzināšanu sērijā Mičiganas štatā 1927. gadā.

Tad vēl ir veselas valsts ļaunie nolūki. 1940. gada jūnijā Latvijas valdībai vajadzēja labi saprast, kas briest. Bet Latvijas tauta baudīja vasaras priekus, neuztraucoties par kariem citviet Eiropā. Līdz kamēr svešas valsts tanki pēkšņi parādījās Rīgas centrā, un prieki beidzās.

Gandrīz kā pamošanās naktī zemestrīces laikā.

Bet šī nebija nekāda dabas stihija, – tas bija paredzams pavērsiens. Par spīti tam, Latvijas valdība bija ļoti pārsteigta un reaģēja neadekvāti.

Ciešanas var cilvēkus šķelt un var arī vienot. 1940. gada jūnijam sekoja ilgā okupācija, un pagāja gandrīz 50 gadu, līdz kamēr vienotība izpaudās dziedošā revolūcijā un Baltijas ceļā.

Un tagad atkal esam iegrimuši pašapmierinātībā, it kā nekas vairs nevar mainīties uz ļauno pusi.

Ja kāds ieminās par apdraudējumiem, tad izvelkam no ķešas NATO 5. pantu, un vēl priecīgi stāstam, ka ASV viceprezidents Baidens mūsu pašu Nacionālajā bibliotēkā apliecinājis, ka 5. pants ir ASV svēta lieta. Tas tomēr nepietiek, – mums arī jāstiprina pašiem savi spēki un sava vienotība.

Latvijas pirmās neatkarības laikā Leonīds Breikšs dzejolī Lūgšana rakstīja:

Tu tak negribi, lai atkal latvju tauta ceļos krīt,
Un lai mūs, kas šodien brīvi, atkal važās saslēdz rīt.

Rīkosimies apzināti, lai patiešām neatkārtojas 1940. gads.

GN
2016. g. 26. aug.