Lustīga dzīvošana

Cilvēks guļ un ceļas un strādā, un tad atkal guļ un atkal ir jāceļas, lai ietu uz darbu. Un tā paiet gandrīz vai viss mūžs, un tev nav iznācis tā īsti izjust ne sestdienas, ne svētdienas, ne publiskās holidejas, ne citas no darba brīvas dienas. Vārdu sakot, tu esi vergs. Un tu apskaud pensionārus, cik tiem forša dzīve.

Bet pensionāri nemaz par savu foršo dzīvi tik priecīgi nav. Agrāk viņi varēja reizēm strādāt, reizēm uzdancot. Kas tagad ? Tagad – vakardiena atnāca un aizgāja, un atnāca un aizgāja daudzas vakardienas. Un sestdienas un svētdienas ar. Un tā saucamās publiskās holidejas. Ak, kāds lērums holideju ir jāpanes šinīs dienās... Kur viņas bija, kad pats vēl vergoji? Tagad, kad tev brīvas dienas vairs nav vajadzīgas, jo visas dienas ir brīvas, publiskās holidejas, sestdienas un svētdienas maisās tev pa kājām un neļauj baudīt dzīvi, jo šinīs dienās nav ko darīt. Nekādas nodarbības nenotiek. Visi darbinieki svin holidejas! Kā tu bez darbinieku uzraudzības vari bingo spēlēt?

Būsiet jau laikam sapratuši, ka es runāju par tiem senioriem, kas apmetušies uz dzīvi aprūpes namos vai nabagmājās. Tiem, kas dzīvo paši par sevi, droši vien vēl ir pietiekoši spēks kaulos, un tie tad nu gan atradīs nodarbības vienalga kāda diena (vai nakts). Bet mums, senioriem, kam ar to spēku tā švakāk, spiesta lieta sadzīvot kopā vienā lielā mājā. Un tad, ja nav ēšanas reizes vai ja nenotiek ripu mešana vai vingrošana, vai dziedāšana, tad nav ko darīt un jāstaigā pa garajiem koridoriem uz priekšu un atpakaļ kā zombijiem.

Protams, varētu jau dziedāt katrs pats par sevi ar, daži jau tā dara kā dienu, tā nakti, bet ar to tu draugus neiemantosi; tā nav no līdziedzīvotājiem atzīta nodarbība.

Tātad – brīvās dienas šeit nav populāras. Nav tikai vietējās holidejas, ar kurām jau nu pilnīgi pietiktu, bet mums, kā kārtīgiem letiņiem, ir šādi vai tādi jāatzīmē gandrīz visi senču laiku svētki. Baigie muduļi. Ziemsvētki, – nu tā ir pati par sevi saprotama lieta. Bērniem vajag dāvaniņas, pieaugušiem – tāds diezgan pagarš laika sprīdis nav jāstrādā, un vecie dabū uzēst speķa pīrādziņus un, ja laimējās, dabū redzēt savus mazbērnus. Jāņi, – nu tie ir svētki, ko vajadzētu svinēt vismaz četras reizes gadā. Kam vēl kājas kust, var dancot tūdaliņu (protams, tikai savā istabiņā), bet kas tāds gausāks, var ēst sieru un dzert alu un līgot, līgot līdz kamēr... Vairāk svētku nav vajadzīgs. Ēšana un gulēšana ir patīkamas lietas, bet ja tas jādara vairākas dienas no vietas... bez pārtraukuma... Nu gan jau izbaudīsiet paši, nekas jau nākamajā gadsimtā nemainīsies...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“