„Krūze“

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. Krūze. FOTO Ilze Švarca.

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. Krūze. FOTO Ilze Švarca.

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. Krūze. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. Krūze. FOTO Ilze Nāgela.

Palielināt / Enlarge

Natālija Neiburga. Krūze. FOTO Ilze Nāgela.

Sestdien, 20. augustā, plkst. 15.30. Melburnas Latviešu namā atklās Natālijas Neiburgas keramikas darbu izstādi Krūze.

Pavisam drīz māksliniece svinēs zīmīgu sava mūža jubileju. Kas Natāliju, vai kā draugi viņu sauc – Natiņu, – pazīst, zinās viņas lielo interesi par literatūru, mākslu, mūziku. Ja Melburnā notiek kāds labs koncerts, tad diezgan droši tur publikā satiksiet arī Natāliju, bet ja būsiet vasarā Latvijā un dosieties uz koncertiem vai operu, arī tur diezgan droši viņa būs publikā.

Jau vairāk nekā 60 gadus neatņemama viņas dzīves daļa ir arī mīlestība uz keramiku. Ne tikai jūsmošana un prieks par skaistiem keramikas darinājumiem, bet interese un praktiskais darbs. Kā viņa pati atzinās, nevar saskaitīt, cik daudz vāzes un vāzītes, šķīvjus, svečturus, alus kausus, krūzes un krūzītes savā mūžā darinājusi.

2008. gadā izdotajā grāmatā Austrālijas Latviešu mākslinieki par Natālija lasām: „Interese par keramiku viņu mudina apmeklēt Melburnas Tehniskās koledžas kursus, kur iepazīstas ar dažādo keramikas paveidu tehnikām un procesiem. Šī interese neapsīkst, turpmāk kārtojot augstāko izglītību. Viņa iestājas Melburnas Universitātes zobārstniecības fakultātē, kuru ar sekmēm beidz 1957. gadā un pēc uzaicinājuma paliek universitātē par mācību spēku. 1963. gadā nodibina pati savu zobārstniecības klīniku. Tagad ir vairāk iespēju izmantot brīvo laiku galvenajai interesei –keramikai. Ar dzīvesbiedra Jāņa palīdzību viņa iekārto savu keramikas darbnīcu. Tās centrā ir ceplis – daudzu gan pacilājumu, gan neapmierinātības brīžu liecinieks. Pelēkā glazūra savu īsto krāsu parāda tikai pēc priekšmeta nodedzināšanas. Ne vienmēr iznākums ir paredzams, ne vienmēr apmierina Neiburgas prasības – iemīļotās, latviskās, zaļgani brūno toņu variācijas. Tās viņa pielieto savos darinājumos – krūzēs, vāzēs, šķīvjos, svečturos, alus kausos u.c.

Neiburgas keramika kļūst populāra tautiešos, kas savas mājas gribēja izdaiļot latviskā gaumē. Neiburgas darbiem Austrālijas Latviešu Kultūras dienu divās izstādēs piešķir apbalvojumus. Tos viņa saņem no Kultūras fonda un Daiļamatnieku apvienības „Par īpašiem sasniegumiem keramikā.““

Īsi pirms izstādes tikos ar keramiķi; piedāvāju mūsu sarunu laikraksta Latvietis lasītājiem.

Ilze Nāgela: Kad Tu sāki nodarboties ar keramiku un kādēļ? Vai atceries pirmos darbus sākuma gados? Kur smēlies idejas?

Natālija Neiburga: Gribējās darīt kaut ko radošu. 1950. gadu sākumā kopā ar toreiz draudzeni Ainu Krieviņu abas aizgājām uz RMIT vakara kursiem. Tur es iemācījos tikai tos pašus pamatus par keramiku: kā rīkoties ar mālu, ko ar to var darīt; iemācījos mīcīt mālus, iemācījos virpot utt. Bet patiesībā visu amatu apguvu pašmācības ceļā strādājot. Un gribējās veidot kaut ko latvisku, jo tas mums toreiz bija ļoti svarīgi. Tik ļoti visi gribējām kaut ko latvisku, un te nekā tāda nebija. Atbrauca bēgļi ar koferiem, un tādi rokdarbi kā keramikas izstrādājumi reti kuram bija paņemti līdzi no Latvijas.

Sāku strādāt, pamēģināju šo un pamēģināju to. Atceros, ka man nepatika kā iznāca rokturis manai pirmajai zaļai krūzei... Centos darināt darbus latviskus. Ne jau visi izdodas: ir labi un diemžēl ir arī slikti pārsteigumi, kad tu ņem apdedzināto trauku ārā no krāsns.

IN: Vai Tu rīkoji izstādes? Vai Tavus darbus pirka?

NN: Nē, savas solo izstādes nerīkoju, es piedalījos tikai Austrālijas Latviešu Kultūras dienu izstādēs.

Jā, pēc maniem darbiem bija ļoti liels pieprasījums – Sidnejā un Adelaidē, Brisbanē, Pertā un, protams, tepat Melburnā. Es nevarēju vien iespēt; Jānis (Red.: vīrs) man nāca palīgā – pakoja un lika krāsnī un ņēma ārā.

IN: Cik cepļus mēnesī tajā laikā Tu dedzināji?

NN: Pieprasījums bija tik liels, ka gandrīz katrā nedēļas nogalē, jo tajā laikā es pilnu laiku strādāju, un man bija pilna laika studijas universitātē. Daudz brīvā laika nebija. Bet mērķis strādāt bija, jo visiem briesmīgi gribējās kaut ko latvisku.

IN: Tu daudz strādāji un mācījies, un strādājot jau arvien ko jaunu iemācās. Vai šādi eksperimentējot, Tev radās kāda pašai sava tehnika? Vai tās vāzes ar interesantajām faktūrām ir Tavā tehnikā?

NN: Jā, diemžēl ne visi darbi bija izdevušies, un ne ar visiem biju apmierināta es; ražoju un mācījos, mēģināju un eksperimentēju. Redzi, pirmajos darbos tie musturi bija tādi ļoti smalki. Vēlāk tos iestrādāju mīkstā mālā. Un tad glazūras! Nekad jau pilnīgi droši nevar zināt, kas iznāks; arī eksperimentēju ar tām. Atkal jāsaka, ka visi pamati no RMIT: liec 10% oksīda un 90% glazūras – tas ir izejas sākumpunkts glazūrām, bet tad tās var jaukt kopā un maisīt.

Jā, tā interesantā faktūra, par kuru jautā, radās kā eksperiments. Tā varbūt neder tik labi traukiem ar latviskiem rakstiem. Tai vāzei, lūk, centriski ir laba forma lielam ziedu daudzumam, un tai rakstu nav.

IN: Skatoties uz Taviem darbiem, ja arī uz tiem nav latvisko rakstu, tie tik un tā, manuprāt, ir ļoti latviski.

NN: Sākuma gados es ļoti centos dabūt glazūrās to sūnu zaļo toni, un tas man izdevās. Tagad jau visi atved latviskos traukus no Latvijas, agrāk to nevarēja.

IN: Tik daudz skaistus traukus Tu esi darinājusi; vai ir bijis gadījums, kad, izņemot to no cepļa un ieraugot, tomēr nolem no tā nešķirties? Vai strādājot bijuši kādi neparasti gadījumi, atklājumi?

NN: Jā, tādi gadījumi tiešam ir bijuši. Es tos vienkārši citiem nerādu. Ar katru darbu ir kas neparasts, un katrs darbs ir kāds atklājums; tad ieraugi vainas un ko var citreiz labot un kā; vai nu tas glazūras maisījums jāmaina, šis vai tas...

IN: Kā Tu nonāc pie darināmā trauka formas un zīmējuma: vai izdomā iepriekš, vai tas rodas strādājot? Un pirms Tu sāc virpot, vai Tu zini, vai tā būs krūze, vāze vai svečturis?

NN: Virpoju, vēroju, skatos vai patīk, vai nepatīk; pielaikoju, kāds it biezums, kamēr māls mīksts un ļaujas. Jā, sāku ar zināmu nodomu, bet kādreiz noiet greizi un iznāk kaut kas cits... jāuzmanās, lai tas māls būtu pietiekami mīksts un var pielikt rokturi un saliedēt kopā. Kamēr tas ir uz virpas, es varu taisīt strīpas tur vai tur. Proporcijām man ir sava metode, kā es to panāku; un vēlāk, veidojot rakstus; tiem tāpat kā mūzikai vajadzīgs ritms, vajadzīgs taktsmērs.

IN: No kurienes Tu ņem tos rakstus? Vai tautas tērpu raksti Tevi iedvesmo?

NN: Gan skatos no paraugiem, kurus tad pati sakombinēju; skatos, kas der kurā vietā. Protams, skatos latvju rakstu grāmatās; tur dabūju tos pamatelementus un lietoju to variācijas.

IN: Vai Tu vari apmēram nosaukt, cik traukus mūžā esi darinājusi?

NN: Ak, Dies... noteikti pāri tūkstotim... vairāk par diviem tūkstošiem... nekad neesmu to pierakstījusi. Nekad nevarēju uzkrāt pietiekoši daudz darbus, lai izstādītu savā izstādē, un man arī nebija laika, lai viena pati uzrīkotu izstādi. Es savus darbus bieži redzu, ciemojoties kādā mājā; skatos, tas ir it kā pazīstams.

Pa šiem garajiem gadiem pie daudziem latviešiem savu mājvietu atraduši Natālijas Neiburgas ar sirsnību un mīlestību darinātie šķīvji, krūzes, vāzes un svečturi. Aicinu 20. augustā atnākt uz Latviešu namu, satikties ar mākslinieci un aplūkot viņas darinātās krūzes! Uz tikšanos Latviešu namā!

Ilze Nāgela
Laikrakstam „Latvietis“