Sēņošanas vietā dendrārijs un pieminekļi

Palielināt / Enlarge

Piemineklis somu jēgeriem Klapkalnciemā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis somu jēgeriem Klapkalnciemā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis somu jēgeriem Klapkalnciemā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas akmens Lāčupes dendrārija veidotājam Igoram Mednim. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis somu jēgeriem Smārdē. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis somu jēgeriem Smārdē. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Smārdes lauki. FOTO Aina Gailīte.

Augusta sākumā aizbraucu līdzi paziņam sēnēs, jo tagad pie mums visiem ir vēlme tikt pie baravikām. Pieņēmu, ka cilvēks zin sēņu vietas, un nu tik pielasīšu grozu un sabildēšu bildes. Bet kas tev deva, kungs pat lāgā sēnes nepazīst. Kādu gabalu pagājām pa Ragaciema kāpām augšā lejā, pa I Pasaules kara tranšejām, – sēņu nav, tik pa kādai tārpainai bērzlapei. Lai nebūtu ar paziņu jāsastrīdas, pateicu, ka tā ir tīrā laika nosišana, un es labāk došos lejā pa liedagu, kur acis rāda. Tā es neizprotamo sēņotāju pametu bez mazākiem sirdsapziņas pārmetumiem.

Tālāk domāju ar savu galvu un, kā jau sēņotājs ar grozu, bridu pa baltajām smiltīm gumijniekos. Nolēmu, ka iešu tik uz priekšu, kādus 6 km līdz Klapkalnciemam. Atcerējos, ka tur ceļmalā ir piemineklis somu jēgeriem. Gar jūras malu smiltis mitras, viegla iešana. Jūra mierīga un zila, debess zila ar baltiem mākoņiem; – pasaka! Tā tik bija bauda, vērot mākoņu atspulgus ūdenī.

Ik pa pārsimts metriem no kāpām lejā veda koka kāpnes, jo šis Kurzemes jūras krasts ir pastāvs. Ap kāpņu galiem baltajās smiltīs gulšņāja atpūtnieki, citi peldējās, mazuļi cēla smilšu pilis. Klapkalnciema pludmalē daudz ļaužu, un daudzi runā krieviski. Gāju meklēt somu jēgeru piemiņas vietu Talsu šosejas otrā pusē. Starp slaidajām priedēm uz paugura slejas tikpat slaids brūns granīta piemineklis, un tā pakājē vainagi ar lentām. Apbedījumu vietas sakoptas un labi noformētas. „Somu vēlēšanās atbrīvoties no Krievijas varas palielinājās līdz ar I Pasaules kara sākumu 1914. gadā. Vācija, kas karoja ar Krieviju, piekrita apmācīt 200 brīvprātīgo somu. Apmācība sākās 1915. g. 25. februārī, Lokštedā, netālu no Hamburgas.

1915. g. septembrī kursu paplašināja līdz vesela bataljona apmācībai. 1916. gada maijā no somiem tika izveidots Karaliskais Prūsijas jēgeru bataljons Nr. 27. Lai bataljons iegūtu frontes pieredzi, to nosūtīja uz austrumu fronti Kurzemē, tagadējā Latvijas teritorijā. Bataljons piedalījās kaujās starp Misas upi un Rīgas jūras līci. Šeit ir apglabāti pieci kaujās kritušie somu karavīri. 2004. gada maijā svinīgi tika atklāts no jauna sākotnēji 1929. gadā uzstādītais un Padomju okupācijas laikā nojauktais piemineklis.“ Patīkami, ka Latvijā brīvības cīnītāju piemiņas vietas ir sakoptas.

Autobusu pieturā izpētīju sarakstu un nospriedu, ja jau esmu šeit, tad jāaiziet arī uz Lāčupītes dendrāriju. Lāčupītes līkumotie krasti Klapkalnciema centrā ir ļoti sakopti, līču pļaviņas izpļautas, šur tur grupveida stādījumi, māju pagalmos latviski puķu dārziņi. Lāčupītes dendrārijs atrodas kādu puskilometru uz Apšuciema pusi, starp šoseju un jūru, 7 ha platībā.

Dendroloģiskā parka veidošanu uzsāka būvinženieris Igors Mednis 1959. gadā, ar nodomu ieaudzēt Latvijā svešzemju kokus un krūmus no sēklām vai maziem stādiņiem no puspasaules; viss sākās ar riekstkoku. Stādījumos reģistrētas ap 60 skujkoku un 350 lapu koku sugas. Šobrīd Igora Medņa Lāčupes dendroloģiskie stādījumi ir kā īpaši aizsargājama dabas teritorija – dabas piemineklis, kas arī ļoti organiski iekļāvušies kāpu zonā. Ejot pa iestaigāto taku, nav iespaida, ka te cilvēks pielicis savu roku, tik vien kā divi koka namiņi ar augstiem divslīpu jumtiem un sirsniņmāja. Te arī ir lielākie rododendru stādījumi. Pavasarī tie pārsteidz ar dzelteniem un rozā ziediem. Pie visiem stādītajiem augiem ir plāksnītes ar nosaukumiem.

Igora Medņa vairs nav, bet viņa iesākto turpina studenti talkās, speciālistu vadībā. Straujās un līkumotās upītes krastos šie dendroloģiskie stādījumi ir kā miera osta, bet dabīga un mežonīga. Uznāca pamatīga lietusgāze no zilām debesīm, un autobusu pieturā vēroju kā gubu mākoņi, lietus nomazgātiem baltiem sāniem, cēli peld pāri kāpu zaļajām priedēm uz zilo jūru. Pārgājiens bija galā, bet sēņu grozs tukšs.

Te man būtu jābeidz, bet gluži nejauši uzzināju, ka pirms dažām dienām Smārdē ir atklāts vēl viens piemineklis somu jēgeriem, tādēļ nākamajā dienā turpināju pārgājienu no Smārdes stacijas līdz Smārdes krogam uz Ventspils šosejas. Pie Smārdes kroga autostāvvietas, labības lauka malā pie palielas lapegles paceļas skaists Somijas granīta piemineklis.

„1916. gada 25. jūlijā šajā vietā notika Smārdes kauja, kurā somu militāro inženieru rota, kas ietilpa Prūsijas 27. karaliskā jēgeru bataljona sastāvā, cīnījās kopā ar vācu 1. rezerves jēgeru bataljona karavīriem, lai piespiestu atkāpties Krievijas karaspēka priekšējo līniju.

Šī bija pirmā uzbrukuma kauja, kurā piedalījās somu jēgeri. Uzbrukuma mērķis bija iznīcināt Krievijas karaspēka priekšējās pozīcijas. Uzbrukums izdevās, un somu militārie inženieri no saviem vācu komandieriem saņēma atzinību par drosmi kaujas laukā.

Katru gadu 25. jūlijā Somijas armijas inženieru korpuss atzīmē Smārdes dienu. Šajā dienā tiek pieminēti militārie inženieri, kuri piedalījās Smārdes kaujā un vēlāk izveidoja neatkarīgās Somijas armijas kodolu.“

Pa labi no pieminekļa uzstādīti stendi ar labi saprotamu informāciju par Smārdes kauju, ar ierakumu atrašanās vietu uz kartes, kā arī vispārēju informāciju tūristiem par tuvāko apkārtni. Tas nu būtu viss par somu jēgeriem, vēl gan ir viens piemiņas akmens kāpās, bet to es palaidu garām.

Ceļš līdz Smārdes krogam un atpakaļ ved caur labības laukiem, kur cītīgi strādāja kombains, kam uz pēdām sekoja stārķi un pat viens vanagveidīgais putns. Zemnieku mājas ar govīm, zirgiem un stārķu ligzdām dzeltenu labības lauku ieskautas, izskatījās kā no latviešu vecmeistaru gleznām.

Ļoti vērtīgs pārgājiens.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“