Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


60 gadi – kopš 1956. gada Olimpiādes Melburnā

60 gadi – kopš dibināja pirmo Austrālijas olimpisko basketbola komandu

Laikraksts Latvietis Nr. 422, 2016. g. 6. aug.
Marija Perejma -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Melburnas 1956. gada Olimpisko spēļu biļete.

60 gadi – kopš tajā spēlēja trīs latvieši un viens no viņiem – kapteinis

Ir ziemas vakars Adelaidē, kaķis pie kājām, un kamīns kuras pilnā sparā. Saritinājos uz dīvāna, paņēmu rokās un atšķīru pazīstamo sporta korespondenta Gunāra Eižena Bērzzariņa (GEB) paša izdoto grāmatu Melburna 1956.

Katrai Olimpiādes pilsētai ir bijuši īpatnēji raksturi un stāsti. Šī gada Riodežaneiro (Rio de Janeiro) arī būs savi krāšņumi un raibumi.

Nez kā tas viss noritēja Melburnā?

Iedziļinājos grāmatā un bijušajās spēlēs. Šoreiz, neparastā kārtā, mākslas vai ceļojuma apraksta vietā dalīšos par sportu, sakopotiem izvilkumiem ar GEB acīm. Tik žēl, ka viņš nav vairs tuvumā, lai dziļāk izskaidrotu personīgos stāstus. Sekojošajā rakstā būs arī ievītas šo dienu intervijas ar tā laika basketbola spēlētājiem, kā arī pārskats par tautiešiem, kas tur piedalījās.

„Vēlētos uzsvērt to garu, kas spēļu laikā aizrāva nevien īstus sporta entuziastus, bet katru, burtiski katru, kas elpoja Melburnas olimpisko gaisu, ieskaitot to lāga dvēseli, kas maratona noslēgumu vērojot, līdzcietīgi nopūtās un teica „Tas gan liekas grūts skrējiens. Nez, cik iekļūst finālā?“

Atmiņā palikusi maza epizode, kas tik jauki ilustrē minēto olimpisko garu. Braucot no basketbola zāles uz stadionu cauri pilsētai, es uzmetu skatu pulkstenim un konstatēju, ka vienīgā iespēja noskatīties sieviešu 200 metru finālu, būs tikai kādā publiskā televīzijas aparātā. Pie visiem Elizabetes ielas radio veikala skatlogiem, kur vien darbojās TV, ļaužu drūzma bija tik liela, ka likās neiespējami kaut ko saskatīt, taču pie viena arī es apstājos, cerēdams uz kādu brīnumu.

Un brīnums notika: dažas minūtes pirms paredzētā sākuma laika laimīgiem, kas bija ieguvuši vietas pie paša skatloga stikla, ienāca prātā, ka aizmugurē ir daudzi, kas nevar redzēt „mūsu Betiju“ (M.P. – Betty Cuthbert), kas jau kāpa starta blokos. Kā viens vīrs, visa pirmā rinda notupās zemē, otrā zemu noliecās, turot galvas nedaudz virs pirmās, trešā noliecās nedaudz mazāk un tā arvien tālāk, kamēr beidzot pat paši pēdējie, stāvot sešas vai septiņas rindas aizmugurē, varēja redzēt ekrānu.

Divdesmitčetras sekundes vēlāk viss bija beidzies. Skatītāji, priecīgi smaidot izstiepās atkal taisni – Mūsu Betija.“

Vēl viens no Gunāra novērojumiem...

„Mazs zēniņš, nesdams lielu, apaļu kārbu, iesaiņotu skaistā papīrā un apsietu ar košu lentu, pietipināja pie stadiona vārtiem, pacēla savu stiepjamo pret biļešu kontrolieri un teica „Dāvāna“. Kontrolieris pasmaidīja un izlaida mazo cauri bez biļetes. Zēns, laimīgi ticis garām kontrolei, apmetās ap stūri, tur izsaiņoja savu „dāvanu“ – tukšu benzīna kannu un uzkāpa uz tās, lai varētu labāk noskatīties sacīkstes.“

Un viens no Gunāra dzirdētiem komentāriem:

„Kāds austrāliešu sporta žurnālists, kas labprāt lieto sulīgus izteicienus, savas domas, attiecībā uz riteņbraukšanu izteica tā – Velodromā bija tāda skriešana un ķeršana kā Viktorijas tirgū pēc pirmā kartupeļu maisa.“

Latvijas un Austrālijas latviešu sportisti Melburnā

Padomju Savienības vienībā bija šķēpmetēja, 24 g.v. latviete, Inese Jaunzeme, kas izcīnīja Latvijas pirmo zelta medaļu. Basketbola vienībā bija latvieši: 2,18 m garais 26 g.v. Jānis Krūmiņš, Valdis Muižnieks, kam bija 21 gads un 23 g.v. – Maigonis Valdmanis.

Austrālijas vienībā vienīgais latvietis bija diska metējs – 23 g.v. latvietis, Vēsmonis Balodis.

„Viņš ievērojis, ka vislabāk informēti par Baltijas valstīm un to ļaudīm ir Āzijas sportisti. Apdāvināšanās olimpisko sportistu starpā bija parasta lieta, bet Balodis šķīrās pat no sava zaļzeltītā treniņtērpa, nosūtot to kā dāvanu Laipenieka dēlam Jurim, kas 16 gadus vecumā jau ir Dienvidamerikas jaunatnes rekordists šķēpa mešanā un labākais trimdas latvietis tāllēkšanā.“

Blakus stāsts par diska mešanu ir no zelta medaļas ieguvēja Gordienas tautieša Ela Ortera (Al Oerter, kas piedalījās ASV vienībā), kas intervijā teica: „Agrāk es biju sprinteris, bet tas bija pārāk smags sports. Tā kā pēc dabas esmu slinks, tad nolēmu pārslēgties uz disku. Tur vienīgā piepūle treniņos ir tā, ka jāaiziet pakaļ aizmestai ripai...“

40 spēka lielā peldēšanas vienībā bija 14 g.v. Jānis Konrāds, kas bija sevi parādījis kā ļoti spējīgu peldētāju, iegūstot juniora meistara titulu. „Viņš bija pirmais latvietis, kas jebkad iedalīts kādā olimpiskā vienībā peldēšanā. Kaut arī Jānis paliek olimpiskajā vienībā un dzīvo olimpiādes ciemā, Austrāliju nevienā peldējumā viņš nepārstāv.“

Izlasot valsts arhīva lapas, Jānim bija paredzēta vieta rezervē, un viņa vārds oficiālā 1956. gada Austrālijas Olimpiādes 294 vienību sarakstā, kur piedalījās 250 vīrieši un 44 sievietes, neparādās. Viņa spējas atzina nākamās olimpiskās spēlēs Romā.

„Raidstacijās no repertuāra nozuda mūzika, raidlugas; skanēja gandrīz vienīgi komentatoru balsis.“

Ne tikai Austrālijas sportistu rindās piedalījās tautieši, bet arī komentāros. Vieglatlētikas komentators bija Čečiņu Bernhards, pārstāvot valsts raidītāju ABC, tā laika saucamo Australian Broadcasting Commission.

Gunārs (Red.: Gunārs Bērzzariņš) piezīmēja: „...ka ja varētu palaisties uz Melburnas spēļu pieteicējiem, tad peldēšanā startē „dāmas“, bet vieglatlētikā „sievietes“. Tā vismaz tika ziņots pa skaļruņiem.“

Austrālijas pirmajā olimpiskajā basketbola vienībā bija 21 g.v. Inga Freidenfelds, 23 g.v. Juris Dancis un 30 g.v. Pēteris Bumbērs.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com