No Venēcijas līdz Riodežaneiro (10)

Palielināt / Enlarge

Skats no Cukurgalvas. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Augšup kābeltramvajā. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Suzanna pie Kristus tēla. FOTO Kristaps Zariņš.

9. turpinājums. Sākums LL412, LL413, LL414, LL415, LL416, LL417 LL418, LL419, LL421.

Rio

Beidzamais vakars uz kuģa ievilkās diezgan vēlu, un modāmies no rīta ne simtprocentīgā stāvoklī! Beidzamās jūras brokastis, tāpat kā pirmās, pavadām uz kuģa aizmugures klāja, bet šoreiz neesam vienīgie. Ceļotāji sanākuši noskatīties kuģa novietošanu dokā, un neviena brīva vietiņa pie balustrādes. Paliekam sēdot pie kafijas tases un smalkmaizītēm.

Iepriekšējā vakarā sulainis jau bija paņēmis mūsu koferus, un tie esot novietoti zilā zonā, ostas pasažieru telpā. Kad paziņo, ka zilās zonas pasažieriem laiks doties uz izkāpšanu, ejam pūlim līdzi un beidzot nonākam attiecīgā telpā, bet atrast mūsu somas neiet tik viegli. Ko mēs saprotam – pa telpas kreiso pusi, bet diemžēl nesaskan ar vietu, kur nesēji bija somas novietojuši garās rindās. Nelīdzēja arī, ka osta dežuranti nedaudz saprata angļu valodu, un mūsu portugāļu saprašana pat švakāka. Beidzot, ar somām pie rokas, ejam, kur gaida mūsu gids. Viņa vedīs uz autobusu, ar ko brauksim uz viesnīcu, kur pavadīsim divas diennaktis.

Bet tikt līdz autobusam nav tik viegla lieta. Osta apkārtni pašlaik pārbūvē, gatavojoties uz 2016. gada olimpiskajām spēlēm. Taciņa, kas ved uz ostas izeju, smilšaina, nelīdzena, grubuļaina un tik šaura tieši pie izejas vārtiem, ka tikai pa vienam var iziet. Nebūtu jau tik slikti, bet pa šiem pašiem šaurajiem vārtiņiem citi mēģina tikt ostā pretējā virzienā! Ļaudis kliedz, katrs savā valodā, un stumjas viens pret otru, lai tiktu cauri. Ozīši apbrīno uzvešanos, kamēr laiks arī pašiem sākt stumties uz izejas punktu. Kaut kā, katrs par sevi, tiekam osta ārpusē, un gide, kad beidzamais vārds nosvītrots, ved mūs prom uz autobusu.

Viesnīcā, ne visiem istabas gatavas, jo ierodamies agri. Dežurante novieto mūsu somas noliktavā, un mēs dodamies sirojumā uz Riodežaneiro kalniem, kur stāv slavenā Kristus statuja – Kristo redentor. Un tad pie jūras kāpsim gaisu kabeļu tramvajā, lai uzbrauktu šeit tikpat slavenajā Cukurgalvas (Sugar Loaf) kalnā.

Pa ceļam busiņš ved mūs caur Rio centru, un piestājamies pie San Sebastiana katedrāles. Ļoti iespaidīga arhitektūra; iekšpusē altāris baznīcas centrā zem milzīga, balta stiklā veidota krusta jumtu. Braucot tālāk, redzam Sambodromo – unikāls stadions, kur notiek pasaulslavenais samba karnevāls – Marakāņa, Dienvidamērikas lielākais futbollaukums, un Korkovādo kalna pakājē ieskatāmies, bet neapstājamies, – favelā – nabadzīgo kvartālā. Busiņš ved līkločus, stāvus augšup līdz pieturai, kur gaida parka šoferi. Pārsēžamies un braucam tālāk līdz slavenai statujai. Statuja iespaidīga – 40 m augsta; celtniecība ilgusi 9 gadus, un tagad tā ieskaitīta kā viens no pasaules septiņiem brīnumiem. Skats no augstienes ir brīnišķīgs. Fotoaparāti un telefoni darbojās nepārtraukti, uzņemot Kristu, kā arī Rio pilsētas skatus.

No Kristu dodamies uz Cukurgalvu! Lai tiktu līdz augšienei, pusceļā jāpārsēžas uz otru kabeļu tramvaju, kas ved uz augstāko kalnu. Iekāpjot manāms, ka pasažieri visi runā diezgan skaļi, it kā maskējot bailes. Kabīnē, skatoties augšup, velkamās kabeļi šūpojās vējā, un arī man brauciens izliekas mazliet bīstams. Tomēr nepadodos domu spēlēm. Skatos augšup, kur brauksim, un ticu šoferim, ka viņš novedīs mūs visus vienā gabalā. Tā arī ir, un izkāpjot viegli pie biksēm noslauku savas mitrās plaukstas. Pēc īsa laiciņa kāpjam nākošajā tramvajā, bet šoreiz izkāpjot plaukstas saucas. Skats no kalngala arī iespaidīgs, un nu esam pārskatījuši Rio no abām pusēm.

Atpakaļ viesnīcā, istaba gatava, un, uznesuši somas, nolemjam atstāt drēbes koferos, izņemot tikai tās, kas absolūti vajadzīgas. Viesnīcai peldbaseins uz jumta, un dodamies tur atvēsināties. Ūdens silts, un nepaliekam ilgi. Labāk istabā nodušoties un uz mirkli pasnaust pirms vakariņām. Kaut bieži mudina, ka šeit bīstami staigāt vakaros uz ielas, mēs nejūtam nekādus draudus. Ejam sameklēt restorānu un pavadām jauku vakaru, pārrunājot šodien redzēto un darīto. Rīt vedīs uz lidostu tikai vēlu vakarā; – tā, ka mums būs vesela diena, lai apmeklētu slavenos Kokakabāna un Īpanīma līčus.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl