No Venēcijas līdz Riodežaneiro (9)

Palielināt / Enlarge

Suzanna atveseļojās Buzjusa jūrmalā. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Kristaps Buzjusa jūrmalā. FOTO Suzanna Zariņa.

8. turpinājums. Sākums LL412, LL413, LL414, LL415, LL416, LL417 LL418, LL419.

Jūrā un Buzjusa

Laimīgā kārtā šodien ir jūras diena, un Suzanna, pavisam neveselīga, nolēma neiet tālu no gultas. Labi, ka mums ērts balkons, kur pasēdēt svaigā jūras gaisā. Kabīnes sulainis, manot Suzannas neveselumu, piedāvā apmainīt gultas palagus, kuri mitri ar slimības sviedriem, un arī atnes jaunus spilvenus. Izsakām viņam lielu paldies par viņa līdzjūtību un izpalīdzību un vēlāk, izkāpjot mūsu jūras ceļojuma galapunktā, atvadoties atstājam viņam pateicības dzeramnaudu.

Vakarā eju viens uz vakariņām, jo Suzanna vēl nejūtas 100%, un jātaupa spēkus rītdienas sauszemju sirojumam. Ēdamtelpā pie mūsu galda sanākam tikai trīs! Pārējie arī slimo, un izrādās, ka daudzi ceļotāji esot saslimuši. Visi uzveļ saslimšanas vainu mūsu pirmajai Brazīlijas cietzemes pieturvietai – Fortaleizei. Daži ceļotāji bijuši tik slimi, ka ievietoti kuģa slimnīcā, un vienu vajadzēja aizvest uz slimnīcu Salvadorā. Ceram, ka visi atveseļosies un rītu varēs izkāpt Buzjusā (Armação dos Búzios).

No rīta kuģis izmet enkuru Buzjusa līcī un kāpjam glābšanas laivā, lai pārceltos uz krastu. Suzanna jūtās stipri labāk, un ceram uz jauku ekskursiju. Pie ostas gaida busiņi bez jumta, un mēs izvēlamies to, kas vedīs uz jūrmalu, jo tā netālu un sola ēnainu, mierīgu gaisotni. Tieši, kas Suzannai vajadzīgs, lai atgūt spēkus.

Busiņā braucam kādu pusstundu līdz jūrmalai, un jauks vējiņš vēsina, tā ka nemaz nemanām rīta karstumu. No piestātnes vēl jāstaigā īsu gabaliņu, kamēr nonāk pie pludmales, kur siltās smiltis jauki kož pēdas. Diemžēl solītā ēna tikai zem saulessargiem! Nav neviena koka, zem kura varētu paslēpties no saules stariem. Tomēr īre niecīga. Iegādājamies divus brezentu krēslus, saules sargu un galdiņu. Pie tam izīrētājs piedāvā atspirdzinājumus un uzkodas. Ieradāmies pareizā vietā! Varēsim pasēdēt, pastaigāties, paplunčāties jūrā un pagaršot vietējos labumus.

Sēdot ēnā, noskatāmies kā vietējie šļūc uz viļņiem un ejam garā pastaigā no viena stabaraga līdz otram un atpakaļ pie širmja. Ielecam arī jūrā un vairākas reizes man izdodas šļūkt uz viļņa līdz pat krastam. Patīkami gan, kaut gan peldbikses bieži piepildās ar smiltīm un tās jāizskalo!

Pieteiktā laikā busiņš uztaurē, un dodamies atpakaļ uz ostu, kur gara rinda ceļotāju gaida pārcelšanu uz kuģi. Glābšanas laivas nepārtraukti darbojas, pārceļot pasažierus, un drīz arī mēs esam atpakaļ mūsu kabīnē, kur varam nodušoties un sagatavoties uz beidzamajām vakariņām un saviesīgo vakaru ar mūsu līdzceļotājiem – jauniegūtajiem draugiem.

Rīt izkāpsim Riodežaneiro!

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl