Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Klātbūtnes apliecinājums

Laikraksts Latvietis Nr. 421, 2016. g. 31. jūlijā
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Džemma Skulme. „Abrene“. 1965. FOTO Māris Brancis.

Džemma Skulme. „Dubultportrets“. 1956. FOTO Māris Brancis.

Džemma Skulme. „Pirms gadsimta“. No triptiha „Dziesmu svētki.“. 1970. FOTO Māris Brancis.

Visu vasaras nogali – no 16. jūlija līdz 4. septembrim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā skatāma Džemmas Skulmes gleznu izstāde Dialogi. Šī ir otrā mākslinieces darbu skate pilsētā pie Lielupes, pirmā notika 2013. gadā Svētās Trīsvienības baznīcas tornī. Muzeja telpas ir lielas, tādēļ jaunā ir krietni plašāka par iepriekšējo. Tās kuratore ir bijusī jelgavniece Inga Šteimane, sadarbojoties ar fondu Mākslai vajag telpu. Viņa Academia Petrina, kā mums vienmēr ir šķitis, lielo un balto zāli ir pārvērtusi līdz nepazīšanai. Ieejot muzeja mainīgo izstāžu telpā, liekas, ka esi apmaldījies – nekā vairs no tās bijušā plašuma, gaišuma, viss ir teju vai kabatas drāniņas lielumā. Kāpēc?

Protams, vairums Džemmas Skulmes darbu ir liela formāta, dažos gados gan ir gleznots uz pavisam maziem, bet bieziem dēļiem, taču to skaits ir visai neliels. Kuratore nav baidījusies sakārtot gleznu pie gleznas, tā sakot, plecu pie pleca, neatstājot nevienu brīvu laukumu acu un domas atpūtai, lai sagatavotos jaunam iespaidam citā darbā. Izmantots vai katrs sienas un vairoga kvadrātcentimetrs. Pie tam vēl gleznas sakārtas viena virs otras divos, dažviet pat trīs stāvos. Vairogi telpā izvietoti tā, ka šur tur nav atkāpes, lai apskatītos lielāku gleznojumu no prāvāka attāluma.

Pārpilnības vai pārbagātības iespaidu pastiprina Džemmas Skulmes darbu izteiktā krāsainība. Tajos nav krāsu mierīgas līdzāspastāvēšanas, harmonijas. Tās ir ārkārtīgi aktīvas, urdošas, kontrastainas un neļauj atdusēties, mierīgi apcerēt. Gluži otrādi – tās pieprasa no skatītāja iekšēju rosību, liek garīgi līdzdarboties. Tādējādi šķiet, ka muzeja zāle ņirb kustībā, tajā virpuļo neredzamas strāvas. Arī gleznu monumentālais raksturs, kārtojot lielos, košos laukumos, pieprasa sev plašāku garīgo telpu.

Runājot par izstādi Dialogs, kuratore ļauj ieskatīties Džemmas Skulmes daiļradē no agrīnas jaunības līdz pat šīgada svaigākiem gleznojumiem.

Daudziem būs pārsteigums acīmredzot pēc Mākslas akadēmijas beigšanas gleznotā Klusā daba ar kallām, kas atgādina gan par Otto Skulmes, gan Ģederta Eliasa iespaidu, cenšoties sekot tradicionālās tonālās glezniecības tradīcijām. Tikpat liels atklājums skatītājiem būs 1956. gadā tapušais Dubultportrets, patiesībā pašportrets ar Ojāru Ābolu. Tas nekad nav rādīts atklātībā, tikai kuratore, gatavojot Daugavpils izstādi, to atrada nepamanītu. Glezna pārsteidz ar pelēcīgi maigajām krāsām, ar visai neparasto kompozīciju, ar portreta atklāsmes dziļumu. Pelēkā toņa dēļ šis darbs sasaucas ar 60. gadu beigās radīto Pie galda, kurā autore toņu izvēlē bijusi ļoti skopa, taču pierāda savu meistarību.

Izstādes veidotāja nav bijusies izstādīt gan tādus figurālus darbus kā Vasara (1959), kurā sapulcinātas krietns skaits siena grābēju, veidojot no grābekļiem visai sarežģītus ritmus, un kā tik padomisko No armijas uz rūpnīcu (1960.-64). Tas varbūt ir nepieciešams, lai atklātu, cik garš ceļš bija gleznotājai jānoiet, lai nonāktu pie daiļrades centrālās tēmas, ar ko viņa ieguva tautas simpātijas un uzticību – tautas sakņu – pagātnes lielās nozīmes akcentējumā mūsdienu cilvēka nacionālās savdabības saglabāšanā. Īpaši būtiski tas bija stagnatīvajos Brežņeva laikos, kad centās izdzēst katras tautas savdabību, ar nodomu iznīcināt to un sapludināt ar lielo brāļu tautu – krieviem.

Šis nacionālais gars un atļaušanās bija tik svētīga tai daļai cilvēku, kuri bija gatavi padoties padomju griezīgajam spiedienam. Pirmā bezdelīga šajā virzienā bija, piemēram, nelielais gleznojums Abrene (1965), kas paredzēja tēmas risinājuma iespējas un nākotni.

70. gadi atnāca ar spāņu glezniecības iespiešanos Džemmas Skulmes daiļradē. Sākās dialogs ar Velaskesu, ar pasaules kultūru, kas turpinās līdz šodienai.

Dialogs ir arīdzan izstādes centrālā tēma. Tas noteicis ekspozīcijas veidošanas principus – 70.-80.gadu darbi ved dialogu ar 90. gadu vai pat 21. gs veikumu. 50. gadu siena grābējas apņem gleznotājas pēdējo gadu desmitu bērnu dienu atskaņu princesēm. Ekspozīcijā tik svešāds liekas darbs Atbūtne (1976), kas paredz šodienas situāciju, nonāk dialogā ar mūsdienām.

Neraugoties uz iespaidīgajiem gadiem, Džemma Skulme, cik ir spēks, joprojām strādā – glezno. Gleznošana ir viņas klātbūtnes apliecinājums, dialogs ar šo visai sarežģīto laiku. Līdz ar to Jelgavā skatāmi divi paši jaunākie, tikai šogad tapušie darbi, kam nav doti nosaukumi. Varbūt tādēļ, ka tie ir ārkārtīgi personīgi, dziļi sevi izsakoši, vārdos neformulējami, bet patiesi. Lai tas ir katra skatītāja dialogs ar gleznotāju!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com