Futbols

Tā kā esmu eiropietis, tad jūs droši vien sagaidāt, ka sākšu stāstīt par futbolu, kā to spēlē visā pasaulē, – ar apaļu bumbu, ko spārda ar kājām. Nē, mīlīši! Tā kā es gandrīz visu savu mūžu esmu nodzīvojis Ķengurzemē, tad es jums pastāstīšu par Australian rules spēli, ko te sauc par futbolu.

Nosaukums it kā norādītu uz kaut kādiem spēles noteikumiem, bet normālam cilvēkam šinī spēlē kaut kādus noteikumus nav iespējams atrast.

Vispirms jau – bumba nav apaļa kā bumbai jābūt, bet gan ovāla; tāpēc eiropieši to vienkārši sauc par gurķi. Šo gurķi tad nu mīca pa rokām, sper ar kājām, spiež pie krūts vai arī nomet zemē, lai kāds pusducis spēlmaņu varētu čupā sakrist virsū un tirināt kājas un rokas.

Tas nu noskaidrotu galvenos vilcienos šo populāro sportu, bet tur nāk iekšā tik daudz variāciju un knifu, ka paietu vairākas dienas, tos kā nākas apgaismot un izskaidrot.

Tā, piemēram,– žņaugšana. Tādā rupjā sportā ka regbijā, to dara pavisam atklāti un ar lielu prieku. Gurķa futbolā ir jāuzmanās, ka tiesnesis neierauga un nesāk svilpt vai arī, ka neaizspiež pretiniekam gaisa caurumu un nenožmiedz to pavisam. Tādēļ žņaugšanu nestiepj garumā, bet – piespiež, palaiž, piespiež, palaiž...

Kad viens spēlmanis šādas paspiešanas un pažmiegšanas ir vairākkārt pārcietis, tad viņam ap dūšu tā, kā kad būtu ļergu sadzēries, un tad atliek tikai garāmskrejot ar elkoni tam iebelzt pa žokli un ar to spēlmani kādu pusstundu nav vairs jārēķinās. Viņš varbūt skraidīs gan vēl apkārt (tie ir norūdīti vīri), bet nekādu skādi pretinieka pusei tas vairs nevar nodarīt. Tie atgādina vistas, kad pēc galvas nociršanas tās skraida apkārt neizlaizdamas nekādu skaņu.

Pavirši no malas skatoties, neviens nemaz nenojautīs, ka kaut kas tāds notiek, jo galvenais spēles mērķis ir visam baram spēlētāju skriet no viena laukuma gala, kur uzstādīti četri gari karātavu stabi, uz otru laukuma galu, – kur tāpat ir četri stabi. Pareizāk varbūt būtu teikt – kārtis, ne stabi, bet ko mēs krāmēsimies ar sīkumiem.

Skrienot, spēlētāji bumbu jeb gurķi padod cits citam, vai nu pasperot to ar kāju, vai sitot ar roku, kas savilkta dūrē. Savilkt roku dūrē ir ļoti svarīgi, jo ja bumbu tikai sviedīsi – bez sišanas, tad tiesnesis tūliņ svilps. Kā redziet, ar mīkstčauļiem te nav darīšanu.

Katrreiz, kad izdodas gurķi aizlidināt cauri garajām kārtīm, visi kliedz, brēc un iedzer alu no pudelēm, kas tieši tādam nolūkam laikam ņemtas līdzi, jo tas notiek regulāri un neiztrūkstoši. Šeit es runāju par skatītājiem, ne spēlētājiem.

Neko vairāk jums pastāstīt nevaru, jo tas bija sen atpakaļ, kad vienīgo reizi draugiem līdzi aizgāju uz šitādu futbolu un toreiz vēl nebiju pietiekoši norūdījies, tādēļ beigas nemaz neatceros. Bet ceru, ka kaut kāda jēga jums par šo futbolu tagad būs, lai neiekristu, tāpat kā es toreiz.

Šis brīdinājums, protams, noderēs tikai jaunatbraucējiem no Eiropas; šeit dzīvojošie jau paši noteikti ir iekrituši. Daži, cik zinu, IEKRĪT regulāri – un ar smaidu uz lūpām. Bet tā viņu darīšana, ne mana. Es eju uz SOKERI!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“