Ciems toreiz

2. turpinājums. Sākums LL405, LL413.

Tagad mums sākās lielā naudas vākšana. Nekur daudz netapa sludināts, bet daudzi latvieši to uzņēmās kā pienākumu – palīdzēt Ciema tapšanā.

Cilvēki, kas dzīvoja Melburnas apkārtnē, ziedoja naudu, cik un kurš varēja, bet katrs $ bija pateicības pilns. Bērēs sludināja, lai puķu vietā dodot naudu, vienalga no kurienes nelaiķi izvadīja. Mums tajā laikā pašiem sava baznīciņa vēl bija tikai sapnis.

Sākām pārdot krēslus – tādus kā mums tagad ir lielajā zālē. Katrs krēsls maksāja $10. – Bija pircēji, kas tos nopirka veselai ģimenei; atkal ienākumi.

Tajā laikā noorganizējām Talcinieču kopu, kura vēl šodien čakli strādā. Gandrīz visas talcinieces un vadītājas ir mainījušās, jo tas notika jau 30 gadus atpakaļ! UN daudzas no viņām jau čakli strādā Dieva pagalmos.

Sākām rīkot viesības. Mājā sagatavojām ēdienus aukstam galdam, braucām daudzās mājās un uzklājām mielastu un ar prieku redzējām, ciemiņus to baudot.

Nāca lūgums – vai mēs varētu uzklāt kāzu galdu Dandenongas Vanagos. Mēs, trīs cilvēki, arī to ar godu pasniedzām, un bija patīkami redzēt apmierinātās sejas. Cilvēki no mutes mutē dabūja zināt par mūsu pakalpojumiem, un daudzās mājās sagaidīja mūsu darbīgās rokas. Katrs $, ko nopelnījām, gāja Ciema kasē.

Druvas ģimenei tajā laikā piederēja Dandenongu kalnos liels Viesību nams. Viņi to piedāvāja vienai skaistai pēcpusdienai mūsu rīcībā ar visiem ienākumiem Ciemam. Mēs, trīs strādnieki, uzņēmāmies pabarot ciemiņus. Pieteicās pāri par 50 cilvēku.

Diena bija skaista un saulaina, un ar briesmām mēs skatāmies, ka cilvēki brauc vēl un vēl, skaitam dubultojoties. Druvas ģimene nāca palīgos uzklāt galdus ne tikai lielajā sarīkojumu zālē, bet arī plašajā verandā. Es vēl šodien nezinu, kā mēs tos visus ciemiņus pabarojām un apkalpojām...

Beigās tomēr visi bija apmierināti un priecīgi. Iespējams, ka Druvām palika tukši ledusskapji un daudzos plauktos daudz brīvas vietas. Mēs ar labsajūtu vakarā noslaucījām sviedrus, un paši uzsitām sev uz pleca par padarīto labo darbu Ciemam. Skaists ienākums, un pateicība Druvas ģimenei.

Pateicoties valsts atbalstam un tautiešu atsaucībai, sākām paplašināt Ciemu un būvēt vēl klāt atsevišķas dzīvojamās mājiņas. Mājiņām tajos gados bija liels pieprasījums. Vārdi bija jāliek uz listes un jāgaida kārta, kad kāda no tām atbrīvosies vai uzbūvēs jaunu. Pašā sākumā bija tikai 8 mājiņas; vēl šodien viena ir ar oriģinālo īpašnieku!

Loterijas tika organizētas katrā mazākā vai lielākā sarīkojumā. Tas ir viens naudas vākšanas veids, kas dod skaidru atlikumu. Mantiņas top ziedotas, pēc tam nospodrinātas, ietītas skaistos papīrīšos ar krāsainām lentītēm; – kā lai tādas nevēlētos novinnēt?

Talcinieces jau zināja savus pienākumus: daža cepa, cita atkal vārīja, klāja galdus, rīkoja viesības, loterijas, ka tik būtu labāki ienākumi. Neviens neprasīja atlīdzību ne mājās gatavošanā, ne Ciemā strādāšanā.

Kad ciemiņi bija aizgājuši mājās, arī tad vēl mūsu darbs nebija beidzies; kas novāks traukus, mazgās glāzes un atstās telpas rītdienai kārtībā? – Talcinieces!

Betija
Laikrakstam „Latvietis“