Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Neaizmirstiet mūs!“

Aizvesto piemiņas dienas atcere Sietlā

Laikraksts Latvietis Nr. 419, 2016. g. 14. jūlijā
Inta Morusa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Svinīgo aktu vada Vaira Pelēķe-Kristofere (Christopher). FOTO Andris Rogainis.

Goda sardze. FOTO Andris Rogainis.

No kreisās: Valters Nollendorfs, Aija Ebdene, prāveste Daira Cilne, Dr. Juris Cilnis. FOTO Andris Rogainis.

Lietuviešu koris. FOTO Andris Rogainis.

Baltiešu kopienas Sietlā atzīmēja Aizvesto piemiņas dienas 75 gadu atceri 12. jūnijā Latviešu centrā ar dievkalpojumu un svinīgu aktu.

Karogus baznīcā ienesa baltiešu pārstāvji tautas tērpos. Latviešu karognesējas bija Indra Ekmane, Larisa Šulca un Ella Lutere. Dievkalpojumu angļu valodā vadīja prāveste Daira Cilne, ērģeles spēlēja Dr. Andris Āboliņš, igauņu mācītājs Hendriks Laurs deva aizlūgumu; no svētiem rakstiem lasīja igaunis Arno Jānsons, latvietis Jānis Šulcs un lietuviete Irēne Blekys – katrs savā valodā. Dr. Āboliņš atskaņoja savu kompozīciju Nevainīgo lūgšana (Prayer of the Innocent), kā arī J. S. Baha Prelūdi sol minorā.

Prāveste Daira Cilne iesāka sprediķi ar vārdiem Neaizmirstiet mūs, rakstīti uz papīra gabaliņa, ko 1941. gada vasarā meitene Dzidra bija atradusi pie sliedēm netālu no savām mājām Rīgā. Prāveste citēja Vinstonu Čercilu: ,,Tautai, kas aizmirst savu pagātni nav nākotnes“.

Deportāciju mērķis 1941. un 1949. gadā bija sēt bailes un izdzēst baltiešu tautu atmiņu par brīvību. Piecdesmit gadus baltiešu tautas dzīvoja ar šīm bailēm, bet tomēr cerību nezaudēja; tā atplauka dziesmotajā revolūcijā.

Tagad mūsu kaimiņš austrumos atkal cenšas izplatīt bailes – ne tikai ar militāro draudu, bet ar tā saukto maigo varu, propagandu, kas sagroza patiesību. „Jēzus mums saka: „Nebaidieties!“ Nezaudēsim cerību. Tā ir stiprāka par bailēm. Atcerēsimies savu pagātni, lai mums būtu nākotne,“ prāveste sacīja.

Svinīgo aktu vadīja Vaira Pelēķe-Kristofere (Christopher), atskatīdamās uz 14. jūnija nakti, kad apmēram 47 500 cilvēku no Baltijas valstīm, tostarp 2400 bērnu zem 10 gadiem, tika apcietināti un aizvesti uz Sibīriju. Līdz šai dienai Krievijas valdība nav atzinusi un atvainojusies par baltiešu tautu genocīdu.

Mums jācīnās pret dezinformāciju un negatīvo propagandu, ko Krievija izplata pret baltiešiem, un jāgādā, lai vēsture neatkārtotos. Ar klusuma brīdi apmeklētāji pieminēja tos, kuri cietuši un gājuši bojā Sibīrijā.

Programmā lietuviešu izcelsmes Marta Tomasa (Martha Thomas) lasīja izvilkumus no savas tantes Dainas Klimauskaites atmiņu grāmatas par Sibīriju, rakstītu 2001. gadā.

Klimauskaitei bija 7 gadi, kad 1941. gada 14. jūnijā viņu ar māti (Martas vecmāmiņu) un tēvu apcietināja un aizveda. Māsiņa Vida, Martas māte, bija slimnīcā, un tā viņu neaizveda. Tēvs Sibīrijā nomira, bet Daina ar māti pēc 17 gadiem atgriezās Lietuvā. Vida nonāca Amerikā, kur viņu adoptēja lietuviešu ģimene. Abas māsas satikās tikai daudz gadus vēlāk – 2015. gadā. Lasījumu Marta papildināja ar fotogrāfijām, kuras rādīja uz ekrāna.

Goda viesis, Latvijas Okupācijas muzeja biedrības valdes priekšsēdis Dr. Valters Nollendorfs, iesāka savu uzrunu ar spēcīgu, aizkustinošu dzejoli, paša sarakstītu pēc kāda izsūtītā piezīmēm.

Dr. Nollendorfs atgādināja, ka vairums no aizvestajiem bija bīstami jaunajai iekārtai. Viņus apcietināja ne tāpēc, ka viņi bija kaut ko nodarījuši, bet par to, kas viņi bija. Dr. Nollendorfs runāja par noziegumu pret baltiešu tautām, pret valsti un sabiedrību, pret cilvēka saprātu un garu. Zem visur esošās baiļu sajūtas, ko šis režīms radīja, cilvēku gars tika salauzts, cilvēciskās attiecības sabruka.

Kā lai mēs saglabājam atmiņu par to, kas mūsu tautām nodarīts? Kā mēs varam pārliecināt pasauli, ka tas vēl nav beidzies? Noziegumi pret cilvēka prātu un garu turpinās. Mēs nedrīkstam to aizmirst. Mums ir nemitīgi pasaulei to jāatgādina.

Dr. Nollendorfs uzrunu beidza ar stāstu par 10 gadu vecu zēnu, kas, ejot pa ceļu, redz kā cilvēkus kravas automašīnā aizved. Pārnākot mājas, tēvs saka, ka jāpakojas prom braukšanai, jo cilvēki tiek arestēti. Kādas dienas vēlāk, ejot pa to pašu ceļu, zēns atkal redz šo automašīnu un aizturētu elpu vēro, vai tā piestāsies pie viņa mājas. Bet tā pabrauc garām. Liktenis viņa ģimeni glābis. Zēns ir Valters Nollendorfs 1941. gada vasarā.

Līdz šai dienai viņš nezin, ko būtu darījis, ja automašīna būtu iegriezusies viņa sētā. Viņam laimējās. Paturēsim atmiņā tos, kam nelaimējās. Turpināsim viņus pieminēt, paaudžu paaudzēs.

Pēc uzrunas Sietlas Lietuviešu koris Vakarai, Daiņa Vaičekona (Dainus Vaičekonis) vadībā nodziedāja Kur tėvynė, kur motutė (Kur ir mana tēvija, kur mana māte) un skaisto Ebreju vergu kori no Džuzepes Verdi operas Nabuko.

Svinīgo aktu beidzot, visi kopā nodziedāja Igaunijas, Latvijas, Lietuvas un Amerikas himnas.

Saviesīgajā daļā draudzes dāmu komiteja aicināja dalībniekus pakavēties pie vīna glāzes un baudīt labumus no bagātīgā apmeklētāju groziņu cienasta.

Paldies visiem, kas piedalījās Aizvesto piemiņas sarīkojumā, īpaši Dr. Valteram Nollendorfam, kas bija mērojis tālo ceļu no Latvijas, lai apmeklētu ģimenes piederīgos un kuplināt mūsu sarīkojumu.

Inta Morusa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com