No Venēcijas līdz Riodežaneiro (7)

Palielināt / Enlarge

Saulriets pāri Brazīlijas austrumu ragam. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Masejo jūrmalā. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

6. turpinājums. Sākums LL412, LL413, LL414, LL415, LL416, LL417.

Masejo

Atstājuši Fortalezu, pie vakariņas galdu pārrunājam ar mūsu līdzceļotājiem no Brisbanas redzēto un baudīto pirmajā Brazīlijas pieturas vietā. Visi esam vienās domās, ka nebija ļoti iespaidīga pieturvieta, un ceram uz jaukāku un viesmīlīgāku pieturu Masejo (Maceió). Bet pirms tam būs atkal jūras diena, kamēr mēs sirojam austrumu virzienā ap Brazīlijas degunu – Joao Pessoa, un tad uz dienvidiem līdz Riodežaneiro.

Nākošo dienu pavadām jūrā, slinkojot pie baseina, un pēc vakariņām no mūsu balkona apbrīnojam krāšņo vakarblāzmu, kas uzlabo mūsu garastāvokli.

Masejo vietējie lepojas, ka pie viņiem neesot ziemas. Šeit caurmēra temperatūra esot 25C, un cauru gadu var baudīt tās 230 km garo jūrmalu, pie kuras saceltas bez skaita daudz vasarnīcu un arī glaunu privātmāju. Mēs piesakāmies autobusa izbraukumam, kurā ieskaitīts arī laiks jūrmalā. Gide paskaidro, ka pilsēta tikai ap 200 gadus veca, un izaugusi no cukurniedru plantācijām un fabrikas. Kad uzbūvēja ostu, lai varētu izdevīgāk izvest cukura produktus, saimniecībai pievienojās arī tabakas, kokosriekstu, garšvielu un ādas izstrādājumu produkti. Tagad hlora ražošana, kā arī tūristi tagad sagādā rajonam un pilsētai svarīgus ienākumus.

Busiņš ved uz slavenu miestiņu – Jaragua. Pa ceļam gide pastāsta, ka šeit senos laikos tikai bagātie varēja atļauties uzturēt lielas ģimenes. Trūcīgākām ģimenēm esot bijuši nedaudz bērnu. Šodien šeit galīgi otrādi. Trūcīgākiem lielas ģimenes, kamēr bagātniekiem nedaudz mantinieku! Izstaigājam miestiņa ieliņas un ieskatāmies vairākos izšuvumu veikalos. Izkārtie, izgreznotie linu krekli atgādina manu tautastērpu kreklus, ko mamma senus gadus atpakaļ rūpīgi gatavoja Kultūras dienu tautas deju lieluzvedumam Sidnejas pilsētas namā.

Tālāk braucot, redzam šeit slavenajam Pelē par godu uzcelto futbola stadionu, nabagiem veltīto kapsētu, katedrāli, pie kur blakus viens otram svētais melnais un Jēzus tēli, un valsts namu, kur plīvo 102 karogi – karogs no katras šīs pavalstu pilsētas. Gide pastāsta, ka Brazīlijas pirmie divi prezidenti dzimuši šinī pavalstī, un pie tam Brazīlijas pirmā vārdnīca arī sakopota šeit. Pārbraucot vilciena sliedēm, redzam ap un uz sliedēm iekārtotus galdiņus un teltis. Bazārs darbojās veselīgi. Vilcieni šeit caurbrauc tikai trīs reizes dienā, un tirgotāji tad veikli novāc tirgu. Tad pēc vilciena aiziešanas tikpat veikli to atkal uzstāda.

Apstājamies pie jūras, kur tūrē iedalīts laiks izkāpt, izstaigāt vietējo tirgu un paplunčāties jūrā. Tirgus ļoti darbīgs un cilvēku pilns. Ejam uz jūru. Tur zem kupla ēnaina koka mūs apkalpo, pasniedzot saldu sulu un alutiņu, kamēr mēs novērojam pludmali, kur žigli darbojās ēdienu un dzērienu pārdevēji, galdiņus zem saulessargiem un guļamkrēslus, kā arī buru un kājām minamo pedāļu laivu izīrētājus. Jūras ūdens silts; 25°C. Saslapinām kājas, bet nelienam tālāk jūrā! Turamies ēnā pie vēsā alutiņa. Pēc laiciņu autobus taurē, un dodamies atpakaļ uz mūsu Magnifiku.

Apgalvojam, ka šī pietura bija daudz jaukāka un patīkamāka nekā Fortaleza. Noguruši pēc vakariņām dodamies uz gulēšanu. Suzanna nejūtas pavisam vesela un ieņem galvas un guļamzāles. Jāturas veseliem, jo rīt atkal būsim sauszemē – El Salvadorā.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl