Ziema

Kas par nešpetnu ziemu! Tik auksts, ka zobi klab un trīc, kaut ielikti glāzē, siltā ūdenī. Pa dienu jau nekas – tā ap +13, +14°C, tas jau nu ir pieņemams, bet pa nakti – vai manu dieniņ... Un pāris dienas atpakaļ bija JĀŅI – nekāda šance atrast papardes ziedu, kad sals kož, kur tik tiek klāt?

Nu, par to papardes ziedu jau es tikai špāsējos. Ja jau gandrīz viss mūžs aiz muguras, un papardes zieds vēl arvien mežā, tad jau drīzāk var sapņot par loterijas vinnēšanu – noteikti lielāka šance nekā, ja sāksi meklēt papardes, – nemaz nerunājot par ziediem. Ar to loteriju ar tik tāda izrunāšanās – biļetes vairs nepērku, tad jau laikam vinnēt ar nevar. Ne jau nu tādēļ nepērku, ka būtu skops, bet gaišas galvas dēļ. Ja nu tiešam iekristu kā aklai vistai miežu grauds, – tad ko tu ar to naudu darītu? Te tu dzīvo pie visa jau iepriekš samaksāta – esi aprūpēts, nomazgāts, paēdināts, un viss cits ar tur klāt – ko tad ar to vinnestu darīsi? Svied gaisā, krīt zemē. Dod cūkām – neēd. Atdosi citiem, – domās, ka esi prātā jucis. Iespundēs vēl trako mājā. Tādas, lūk, tās lietiņas.

Bet mēs gribējām runāt par ziemu, ne par naudas lietām. Jā, – visiem jau, man liekas, ir skaidrs, ka mums te – ķengurzemē dzīvojošiem – ziema ir pa Jāņiem. Ņemot rokā alus kausu, jāuzmanās, ka nepiesalst pie lūpām. Gribi iekost sieru, – sasalis ragā, – vari izlauzt zobus. Ja es kaut ko drusku pārspīlēju, tad jums jāsaprot, ka smadzenes ar tā kā apledojušas – negrib strādāt kā smadzenēm būtu jāstrādā. Par kaut ko siltu vien domā. Silti brūnie zirņi ar siltu speķa mērcīti. Silti, brūni apcepti speķa pīrādziņi. Silti cīsiņi ar karstām sinepēm apsmērēti. Vai nepaliek silti, par visu to domājot? Mums jau ar šis ir vienīgais veids, kā uzturēt mazliet siltumiņu, kur visapkārt tik auksts.

Ir jau iespējams, ka tie jaunie un pusjaunie nekādu aukstumu nejūt; – kā nekā, istabu apsildīšana notiek, un šiem droši vien asinis ar vēl par karstu, bet, ticiet man, vecīšiem salna iekritusi kā matos, tā asinīs, tā smadzenēs. Ar apledojušām smadzenēm grūti kaut ko sakarīgu izdomāt, kur nu vēl uzrakstīt; tādēļ būs prātīgāk, ja metīsim mieru un pagaidīsim, kad nāks siltāki laiki. Mums te pavasaris atnāk tikai septembrī. Ilgi jāgaida uz to siltumiņu. Saka jau, ka labs nāk ar gaidīšanu, silts ar sildīšanu, bet ja nav neviens, kas grib tevi sildīt, tad jāpaciešas līdz siltākām dienām, cerot, ka saulīte tevi sasildīs.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“