Prāvestam Jānim Liepiņam – 100

Palielināt / Enlarge

1990. gadā pēc koncerta Jāņa baznīcā. No kreisās: prāv. Jānis Liepiņš, Brigita Saiva, ērģelniece Sane Priedīte. FOTO no Saivu ģimenes arhīva.

Palielināt / Enlarge

1996. gada 28. maijā prāv. J. Liepiņam 80 gadi. Otrais no kreisās: māc. Jānis Vasks, māc. Kārlis Zuika, prāv. Jānis Liepiņš, prāv. J. Liepiņa kundze, diakone Brigita Saiva. Arī māc. K. Zuikam šogad piepildījās 100 gadi kopš dzimšanas. FOTO Guntars Saiva.

Šī gada 28. maijā apritēja 100 gadi kopš Zaubes Pagasta Bēvuļēnos piedzima LELB (Latvijas ev. lut. Baznīcas) vēlākais virsmācītājs un goda prāvests Jānis Liepiņš. Šo notikumu pieminēja vairākās Latvijas baznīcās. 22. maijā Zaubes baznīcā svinēja īpašu piemiņas dievkalpojumu, 29. maijā Rīgas Sv. Jāņa baznīcā prāvesta simtgadi atzīmēja piemiņas un pateicības dievkalpojumā.

Arī es vēlos ar pateicību atcerēties manas vairākkārtējās saskarsmes ar prāvestu Jāni Liepiņu.

Tagad daži vārdi par Jāni Liepiņu. 1936. gadā LU sāktās teoloģijas studijas viņš beidza 1943. gadā. Starplaikā bija jāpilda obligātais karadienests un jāpārdzīvo pirmais padomju okupācijas gads. 1943. gada 24. oktobrī arhibīskaps Teodors Grīnbergs Rīgas Trīsvienības baznīcā viņu ordinēja par mācītāju. Vienu gadu bija adjunkts Rīgas Trīsvienības baznīcā pie prāvesta Kārļa Irbes. Īsi pirms otrās padomju okupācijas viņu nozīmēja par mācītāju Doma baznīcā. Vienlaikus bija arī jākalpo Piņķu draudzē un dažus gadus Sv. Pētera draudzē (atcerēsimies, ka baznīca nodega 1941. gadā), kas mājas vietu bija atradusi Anglikāņu baznīcā. 1960. gada aprīlī, pēc Doma baznīcas atsavināšanas, tās draudzi pārcēla uz Sv. Jāņa baznīcu. Kad 1965. gadā mūžībā aizgāja Sv. Jāņa draudzes mācītājs prāvests Arvīds Kauliņš, Liepiņam bija jāpārņem draudzes vadība, ko viņš pildīja līdz 2001. gadam.

1968. gada 28. maijā viņam pasniedza virsmācītāja zelta krustu.

No 1968. gada līdz aiziešanai emeritūrā 2001. gadā Liepiņš pildīja arī Rīgas lauku iecirkņa prāvesta pienākumus, reizē aprūpējot Sv. Jāņa, Doma, Piņķu un Babītes Annas draudzes.

J. Liepiņš bija studentu korporācijas Latvia filistrs un studenšu korporācijas Selga goda filistrs.

Prāvests aizgāja mūžībā 2007. gada 27. aprīlī.

Mana pirmā saskarsme ar prāvestu Jāni Liepiņu nebija gan kā garīdzniecei, bet kā dziedātajai. 1990. gadā, Latvijas olimpiskās nedēļas ietvaros, rīcības komitejas aicināta, 29. jūnijā ar dažām dziesmām Oļģerta Cintiņa ērģeļu pavadījumā piedalījos Liepiņa vadītā piemiņas dievkalpojumā Doma baznīcā. Dievkalpojumā pieminēja laika gaitā mirušos, karā kritušos, kā arī represētos un bojā gājušos Latvijas sportistus.

Pēc olimpiskās nedēļas noslēguma ar ērģelnieci Sani Priedīti koncertējām dievkalpojumos vairākās Latvijas baznīcās, to vidū arī Sv. Jāņa baznīcā. Tā bija mana otrā saskarsme ar prāvestu Liepiņu.

1992. gada Latvijas apmeklējuma laikā varēju sākt piedalīties dievkalpojumos jau kā garīdzniece, jo 1990. gada 17. novembrī biju ordinēta par diakoni Kvīnslandes Latviešu ev. lut. draudzē. Lai gan jau 24. maijā kopā ar teoloģijas studentu Ivo Grantiņu biju kalpojusi Rūjienas baznīcā, 30. maijā vadījusi piemiņas brīdi Meža kapu Selonijas nodalījumā un 7. jūnijā Drustu baznīcā kalpojusi kopā ar palīgmācītāju Aidu Prēdeli, prāvesta Liepiņa ielūgums piedalīties un sprediķot 14. jūnija aizvesto piemiņas dievkalpojumā Sv. Jāņa baznīcā nāca gan kā pārsteigums, gan arī kā liels pagodinājums. Tā taču bija baznīca, kur bija noticis pirmais dievkalpojums latviešu valodā; baznīca, kas savā laikā bija arhibīskapa katedrāle; baznīca, kurā arhibīskaps J. Matulis 1973. gadā pirmo reizi Latvijas vēsturē ordinēja sievietes palīgmācītājas pakāpē.

Kopā ar prāvestu dievkalpojumā kalpoja arī viņa palīgs – palīgmācītājs Guntis Dišlers. Gadus vēlāk ar Gunti Dišleru daudz kopā kalpoju Krusta draudzē. Visi trīs piedalījāmies sākuma un beigu liturģijā. Uz šo dievkalpojumu bija ieradies arī labs paziņa – Latvijas Universitātes atjaunotās teoloģijas fakultātes dekāns profesors Roberts Akmentiņš. Prāvesta Liepiņa aicināta nākošajos gados vēl divas reizes sprediķoju Sv. Jāņa baznīcā; pēdējo reizi 1995. gada 25. jūnijā. Ik reiz, kad apmeklējām Sv. Jāņa baznīcas dievkalpojumu un prāvestam nebija jāsteidzas uz dievkalpojumu Doma baznīcā, viņš mūs ar vīru ielūdza savā kabinetā. Lielā sirsnībā un vaļsirdībā pārrunājām gan baznīcas, gan sabiedrības problēmas. Tā kā biju jauna iesācēja, tad prāvesta padomi garīgajā darbā bija ļoti vērtīgi.

Liels pagodinājums bija 1996. gada 28. maijā, kad abi ar vīru bijām lūgti piedalīties prāvesta 80 gadu jubilejas slēgtā atzīmēšanas sarīkojumā, kurā bija lūgti tikai nedaudzi viņa uzskatiem simpatizējuši latviešu mācītāji.

Mācītāja emerita Brigita Saiva
Laikrakstam „Latvietis“