Baznīcu Nakts...

Palielināt / Enlarge

Īles muižas baznīca. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Baznīcu nakts Īles muižas baznīcā. FOTO Ilona Brūvere.

Palielināt / Enlarge

Baznīcu nakts Īles muižas baznīcā. FOTO Ilona Brūvere.

Tagad jau vairākus gadus Latvijā notiek Baznīcu Nakts – princips tāds pats kā Muzeju Nakts: dievnami ir atvērti no plkst. 18.00 līdz plkst. 24.00, un katrā notiek kaut kāds koncerts, kaut kāda svinēšana, kas iesaista plašāku publiku nekā parasti svētdienā sastaptu. Šogad 190 dievnami bija pieejami 10. jūnijā. Tā ir burvīga iespēja noklausīties apdāvinātus dziedātājus, mūziķus un korus, kuri visi cenšas pasniegt kaut ko jaunu un īpatnēju.

Un tā nācās, ka vienā vēsā, lietainā piektdienā devos uz Īli, kādu gabaliņu aiz Jelgavas pa pagaru lauku ceļu – dubļi, bedres, akmeņi, lietus, svešs ceļš un pie tam – te vēl nav iemācījušies braukt pareizajā pusē!

Īles muiža tiek minēta pirmo reizi 1530. g. un tās baznīca – 1682. gadā. Tā bija darbojusies līdz otrā pasaules kara beigām. Kara gaitā tā tika izpostīta un pēc kara tur turēja lopus, bija muzejs, klubs, sanatorijas noliktava... Dievnams atkal nonāca luterāņu draudzes īpašumā 1990. gados.

Baznīcu bija uzgājis diriģents Ints Teterovskis savos ceļojumos par Latviju: „Krāsniņas izārdītas, fantastiska altāra siena, saule, stari, uz sienām vēl vecajā drukā – psalmi... nolēmu ka Baznīcas Naktī mums (koris Balsis) jādzied šeit,“ diriģents stāstīja Latvijas Radio raidījumā. Un ja patiešam kaut ko grib, tad bieži sanāk, ka tā arī notiek. Pēc daudzu gadu (50+) pārtraukuma, apmeklētājiem (un to bija ļoti daudz) durvis vēra Īles baznīca.

Ieejot baznīcā, skats versās uz grīdu, – lai nepakluptu (nebija taču ar marmoru izklāts) un uz griestiem, – kuru nebija (jo galu galā bija lietains laiks, un vietām skaidri varēja caur jumtu saskatīt debesis). Bet tad acis pievilka uzgleznotie saules stari un simtiem sveces, kas mirgoja krēslā, un pašu cilvēku pārņēma baznīcas enerģija (kas arī ir sajūtama tempļos, mošejās utt.), kas lika saprast, ka atrodies īpašā notikumā.

Kad baznīca bija pārpildīta tā, ka daudzi stāvēja kājās (kas nav tik slikti kā izklausās, jo pārējie sēdēja uz dēļiem, kas bija atstutēti uz diviem bluķiem), tad sākās koncerts. Bija solo un dueti, operas dziedātājas Kristīnes Gailītes un Inta Teterovska izpildījumā. Klausoties pazīstamus korāļus, radās tāda vispārīga labsajūta, kad balsis plūda pāri apmeklētājiem no augstienes (kur solisti un ērģelnieks Emīls Rusovs devas pa trepēm, kas pie sienas tikai pieslietas), un uz sienām parādījās krāsu un gaismu dejas un vīzijas, kas daudz piedeva vakara sajūtai un iespaidiem (pateicoties multimāksliniekam Pēterim Brīniņam).

Pēc kafijas pauzes – bez kafijas, bet ar labu iespēju izkustēties, pastaigāt, satikt draugus, atgūt asins riņķošanu – bija svētbrīdis mācītāja Valda Vircava vadībā. Tam sekoja jauniešu kora Balsis koncerts un kā diriģents stāstīja: „Sāksim ar laicīgo repertuāru, bet noslēgsim ar Tēvreizi – Lūcijas Garutas brīnišķo Lūgšanu.“ Un tā jaunas, spēcīgas, skanīgas, balsis ieskandināja baznīcu.

Pēc tam sekoja Ineses Zanderes dzejoļi, kurus izpildīja pati autore, un tad vēl, kā zināma kulminācija, tika iezvanīts baznīcas zvans, kurš gadiem bija klusējis, bet tagad sāka runāt, jo no Rundāles pils tika aizdota jauna mēle.

Un tad bija iespēja citiem runāt, apsveikt un pateikties. Foršs, iespaidīgs un vērtīgs vakars – pat ja tas ilga vairāk nekā četras stundas, – jo to nemaz nejuta tādā apburošā gaisotnē. Kā Olivers teica Dikensa stāstā More please.

Ilona Brūvere
Laikrakstam „Latvietis“