Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Tautas vara jeb grieķu valodā demokrātija, tiek saprasta dažādos veidos dažādos laikos. Lielākā daļa valstis, kuru nosaukumā ir (vai bija) vārds demokrātiskā, ir ļoti tālu no mūsu saprašanas par to, kas varētu būt īsta tautas varu. Bet tieši šī tautas vara visbiežāk tika piesaukta, lai attaisnotu visdažādākos noziegumus pret cilvēci.

Komunistiskā partija un čeka tautas varas vārdā iznīcināja miljoniem cilvēku. Šajās šausmās bieži aizmirstam, ka katram cilvēkam ir savs stāsts un sava vēsture. Pazūd cilvēks, un paliek tikai statistika. Jo ir vieglāk darboties ar skaitļiem un statistiku nekā ar īstu cilvēku likteņiem.

Tāpēc ir sevišķi aizkustinoša Latvijas Okupācijas muzeja vēsturnieces Ineses Dreimanes veidotā izstāde Pēc mums vēl ilgi zeme skums, kurā tiekam iepazīstināti ar tiem 99 cilvēkiem, kurus tautas varas vārdā Rīgas Centrālcietumā 1941. gada jūnija beigās noslepkavoja padomju okupācijas varas bendes. Bez tiesas procesa un pat bez ticamiem pārkāpumiem pret tā laika okupācijas varas likumiem. Izstāde ir skatāma Stūra mājas, bijušās čekas mājas, pagalmā.

„Pēc mums vēl ilgi zeme skums“ ir Mārtiņa Freimaņa dziesmas teksts. Dziesma vēl mums vēsta: Nebrīnies, ja izmisums / Tā dzeļ kā nātres / Mums vēl jāpaspēj būt mums. Ar visām latviešu sēru un piemiņas dienām mums nav jāiegrimst izmisumā, bet jāpieturas tieši pie šīs domas, ka Mums vēl jāpaspēj būt mums. Mēs esam kā tauta izgājuši daudzus pārbaudījumus, bet mēs esam tik spēcīga, ka vēl ilgi pastāvēsim ar visām mūsu rakstura īpatnībām.

Bet mums arī jāskatās acīs gan aizgājējiem, gan bendēm un jāsaprot, ka mūsu īstā tautas vara ir tomēr spēcīgāka par mākslīgi ar varu uzspiesto svešo varu, kura nekādā veidā nav ne mūsu tautas vara, ne demokrātija, bet gan noziedzīgas bandas izrunāšanās un, faktiski, aizsegs, aiz kura var veikt jebkādus noziegumus.

Mums arī jāskatās ar nicinājumu uz tiem, kuri mudina mūs aizmirst mūsu vēsturi ar nepatiesu apgalvojumu, ka „mēs visi esam dzīvi“. Nē, mēs neesam visi dzīvi! Bet vai šie cilvēki atnāks uz izstādi Pēc mums vēl ilgi zeme skums, lai redzētu, kā izskatījās tie, kuri jau 75 gadus vairs nav dzīvi? Izstādē redzam cilvēku dažādību – strādnieki, uzņēmēji, ar ģimenēm, bez ģimenēm. Visi nošauti. Daži spīdzināti.

Mācība no šīs izstādes varētu būt mūžīgā patiesība, ka, ja mēs neesam gatavi sevi aizstāvēt, tad neviens cits to nedarīs mūsu vietā. Un, ka mūsu zemē tautas vara var arī būt citas, ne latviešu tautas vara.

GN
2016. g. 8. jūlijā