Igauņiem izdodas sagaidīt savējos mājās.

Pagājušajā nedēļā Centrālā Statistikas pārvalde (CSP) nāca klajā ar ikgadējo ziņojumu par iedzīvotāju skaita izmaiņām Latvijā. Nekā spoža – pēc īslaicīgas nosacītas situācijas uzlabošanās 2011. – 2014. gadā pērn Latvija atkal kļuva par vairāk nekā vienām Cēsīm mazāka; iedzīvotāju skaits saruka par 17 tūkstošiem jeb nepilniem 0,9%. Statistiski ekstrapolējot iznāk, ka šādi dzīvojot būs nepieciešami tikai 110 gadi, lai Latvijā nepaliktu vairs neviena iedzīvotāja. Un, pat, ja ienāktu kādi citi iedzīvotāji, tā vairs nebūtu latviešu veidotā valsts – Latvija.

Nedaudz iepriecina kaut nelielais dzimstības pieaugums – 21 979 pret 21 746 jeb par 1,1% vairāk nekā 2014. gadā. Taču, to gandrīz pilnībā aizēno negatīvais migrācijas saldo – no Latvijas 2015. gadā ir aizbraukuši ap 20 000 cilvēku, bet iebraukuši (pārsvarā atgriezušies) ap 9,5 tūkstoši. Neskatoties uz tādiem pozitīviem rādītājiem kā bezdarba samazināšanās, vidējās algas pieaugums un citiem, cilvēki no Latvijas turpina braukt prom.

Paralēli Latvijas CSP ar pērnā gada demogrāfijas datiem klajā nāca kaimiņvalsts Igaunijas attiecīgā iestāde. Un tur, atšķirībā no Latvijas, pirmo reizi kopš neatkarības atgūšanas ir izdevies pārvarēt slieksni, kas valstī šķir lēnu izmiršanu no nācijas izaugsmes – Igaunijas iedzīvotāju skaits 2015. gadā ir pieaudzis par 1174 cilvēkiem. Tas noticis pamatā uz pozitīvā migrācijas saldo rēķina – no Igaunijas pērn aizbrauca 13 000 cilvēku, bet iebrauca (arī pārsvarā atgriezās) 15,4 tūkstoši.

Igauņiem kritisko punktu ir izdevies pārvarēt. Vai uz ilgu laiku – to mēs redzēsim turpmākajos gados. Taču mums ir svarīgi saprast, kas tam ir pamatā... Vai ir kādi sociālās un ģimeņu politikas pasākumi, kurus steidzami jāpieņem?

Politikā bieži mēdz būt, ka situācija ir labāk redzama no malas. Vai vismaz par viedokļa no malas pareizību ir vieglāk vienoties, jo politisko sāncensi, kurš ideju ierosinājis pirmais, nav jānorok principa pēc. Tikai nedēļu pirms Latvijas un Igaunijas statistikas biroju datiem par migrāciju ar savām rekomendācijām par Latvijas, t.s., stabilitātes programmas un nacionālās reformu programmas 2016. gada plāna izpildi oficiāli nāca klajā Eiropas Komisija (EK). Var teikt arī vienkāršāk – deva īsu novērtējumu galvenajām Latvijas sociāli ekonomiskajām problēmām, kas netiek risinātas.

„Nabadzības un sociālās atstumtības risks Latvijā ir viens no lielākajiem ES.“ „Sociālo pabalstu pietiekamība nav tikusi uzlabota kopš 2009. gada, neļaujot efektīvi samazināt nabadzības līmeni.“ „Uzlabojiet sociālā atbalsta pasākuma pietiekamību.“ „Samaziniet nodokļu slogu zemo ienākumu saņēmējiem, izmantojot izaugsmei draudzīgu nodokļu sloga pārnesi uz vides un īpašuma nodokļiem, un uzlabojiet nodokļu iekasēšanu.“ Šādi un tamlīdzīgi padomi dokumentā, kas sākotnēji domāts valsts finansiālā un fiskālā stāvokļa novērtēšanai, liecina tikai par to, ka sociālās nevienlīdzības un nabadzības riska novēršanai kopš krīzes gadiem uzmanība tā arī nav tikusi pienācīgi pievērsta. Zīmīgi arī, ka EK budžeta deficīta kritēriju elastīgumu piedāvā ne tikai Itālijai, bet mazākā mērā arī Latvijai, uzsverot, ka to jāizmanto veselības aprūpei un sociālajai politikai.

Darba daudz. Tas, protams, attiecas arī uz manis pārstāvēto Nacionālo apvienību, kura gan valdībā un Saeimā parasti ir aktīvi iestājusies par sociālās nevienlīdzības mazināšanas un ģimenes atbalsta politikas pasākumiem. Šķiet, ka EK ziņojumā lielā mērā ir rodama atbilde, kādēļ Igaunijai ar savu cilvēku paturēšanu un viņu atgriešanos valstī veicas labāk, nekā mums. Un, es šoreiz gribētu minēt tikai dažus piemērus, kas skar nodokļu slogu un sociālos pabalstus mazāk nodrošinātajiem iedzīvotājiem un ģimenēm ar bērniem Igaunijā un Latvijā. Ne tādēļ, lai ieslīgtu kompleksos, ka mums nav izdevies, bet lai pašiem sevi labāk saskatītu spogulī.

Apskatīsim nu jau gadiem muļļāto iedzīvotāju ienākuma nodokļa (IIN) tēmu. No filozofiskā skatupunkta ir skaidrs, ka iedzīvotājiem ar ļoti zemu ienākumu līmeni, tāpat kā ģimenēm ar vairākiem bērniem to vispār nevajadzētu maksāt. Latvija bieži lepojas par to, ka no pagājušā gada beidzot ir izdevies būtiski paaugstināt ar IIN neapliekamo minimumu par apgādājamajiem – tagad tie ir 175 eiro. Igaunijā nedaudz mazāk – 154 eiro. Taču igauņiem atšķirībā no latviešiem parastais ar IIN neapliekamais minimums ir 170 eiro, nevis 75 eiro. Tas nozīmē, ka kopējā nodokļa atlaides summa ģimenei ar trim bērniem, kurā abi vecāki strādā, Latvijā ir 675 eiro, bet Igaunijā – 802 eiro. Turklāt, lai uzlabotu finanšu situāciju ģimenēs, kurās strādā tikai viens no vecākiem, igauņi ir ieviesuši t.s. pāru neapliekamo minimumu – 308 eiro. Un, vēl jāpiebilst, ka pati IIN likme Igaunijā ir 20%, nevis 23%, kā pie mums, bet ar IIN neapliekamais minimums tiek piemērots arī mājokļu kredītu procentu maksājumiem.

Izmantojot to pašu divu strādājošo un trīs bērnu ģimenes piemēru, paraudzīsimies uz valsts ģimenes pabalstu politiku. Latvijā ģimenes valsts pabalsts par pirmo bērnu ir 11,38 eiro, par otro – 22,76 eiro, par trešo – 34,14 eiro. Igaunijā attiecīgi 50 eiro, 50 eiro un 100 eiro. Tātad, kopumā trīs bērnu ģimene Latvijā šī pabalsta veidā mēnesī saņem 68 eiro, bet Igaunijā – 200 eiro. Starpība – 132 eiro.

Papildus, no 2017. gada ģimenes, sākot ar trim bērniem, Igaunijā saņems ikmēneša 200 eiro daudzbērnu ģimenes pabalstu. Atšķirība no Latvijas pieaugs jau līdz 332 eiro. Ja ģimene tiks atzīta par trūcīgu, tā saņems vēl 90 eiro. Un, ja kādam no bērniem ģimenē būs no pusotra līdz 8 gadiem, tad vēl 57 eiro. Rezultātā, valsts pabalsta apjoms attiecīgajai igauņu ģimenei 2017. gadā būs 547 eiro jeb par 479 eiro mēnesī lielāks, nekā Latvijā!

Nākamā pozīcija – nekustamā īpašuma nodoklis. Igaunijā, līdzīgi kā daudzās citās ES valstīs, par ģimenes apdzīvoto mājokli un zemes platību līdz pat 0,15 ha ap to pilsētās un 2 ha laukos nekustamā īpašuma nodoklis (precīzāk – zemes nodoklis, jo Igaunijā abi nodokļi ir apvienoti vienā) vispār nav jāmaksā.

Sociālās apdrošināšanas iemaksas, kas Igaunijā šogad ir 33%, bet nākamgad tiks samazinātas līdz 32,5%, pilnībā sedz darba devējs. Latvijā kopējais apjoms ir 34%, no kuriem 23,5% maksā darba devējs, bet 10,5% – darba ņēmējs.

Tam visam, protams, varētu pievienot sakārtotu un pieejamu veselības aprūpi, izglītības kvalitāti, dažādus pašvaldību sociālos pabalstus trūcīgām ģimenēm, neliekot tām šo pabalstu saņemšanai vispirms atteikties no sev piederoša mājokļa un auto. Un, atbilde, kādēļ vairāk igauņu sāk atgriezties savā valstī, nevis braukt no tās prom, ir acīmredzama.

Finanšu ministrija, kā ierasts, vaigus piepūtusi strādā pie kārtējās ilgtermiņa koncepcijas – Nodokļu politikas pamatnostādnēm 2017. – 2020. gadam, savukārt Pasaules Bankai uzdots sniegt Latvijas nodokļu politikas izvērtējumu. Atliek tikai cerēt, ka valdībai pietiks politiskās gribas kārtējo reizi neatlikt steidzami nepieciešamas izmaiņas, gaidot uz jau tā acīmredzamu lietu kārtējiem izvērtējumiem. Kaut vai tajā pašā Nacionālās apvienības ierosinātajā mājokļu atbalsta programmā, kur labi iesāktais darbs ģimenes pirmā mājokļa iegādes atbalstam (to saņēmušas 1400 ģimenes, bet pieteikušās – ap 4000), ir apstājies sakarā ar absurdā un politiski neētiskā finansēšanas avota – termiņuzturēšanas atļauju izsniegšanas – apsīkšanu. Un, te nav jāķeras pie papildu procentu maksājumu uzlikšanas Altum garantijām pirmajam ģimenes mājoklim, bet vienkārši politiski jāsaņemas valsts finansējuma atrašanai.

Latvija nupat ir kļuvusi par Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijas (ESAO; angliski OECD) pilntiesīgu locekli. Arī šī organizācija vērš uzmanību uz Latvijas augsto nevienlīdzību ienākumu sadalē. Dalība šajā organizācijā dod mums labāku iespēju pilnveidoties kā valstij ar veselīgu sabiedrības attīstības modeli. Citādi mēs tā arī varam palikt kā zeme, kurā lēti dzīvot bagātajiem un dārgi – nabadzīgākajiem. Un neviena šāda veida valsts nav bijusi veiksmīga ilgtermiņā.

Eiropas Komisija sociālajā politikā, atšķirībā no dažiem citiem jautājumiem, dod mums labu padomu. Kādēļ gan tajā neieklausīties?

Roberts Zīle
Eiropas Parlamenta deputāts