Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Satiksmes“ organizācija dejā

Anša Rūtentāla Kustību teātris Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē

Laikraksts Latvietis Nr. 110, 2010. g. 23. sept.
Inta Balode -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Satiksme_4

No kreisās: Vilnis Bīriņš, Alise Berga. FOTO Krišjānis Sietiņš.

Satiksme_5

No kreisās: Vilnis Bīriņš, Alise Berga. FOTO Krišjānis Sietiņš.

Satiksme_20

No kreisās: Vilnis Bīriņš, Alise Berga, Guna Bīriņa, Audris Ločmelis. FOTO Krišjānis Sietiņš.

Satiksme_25

No kreisās: Audris Ločmelis, Guna Bīriņa. FOTO Krišjānis Sietiņš.

Satiksme_aplis

No kreisās: Alise Berga, Vilnis Bīriņš, Guna Bīriņa, Audris Ločmelis. FOTO Krišjānis Sietiņš.

Vārdam satiksme, ja tveram to tradicionāli, līdzi nāk ne tik labs konteksts – pārāk liels biezums, cīņa par personīgajām interesēm un izplatītākā tikšanās forma – avārija. Anša Rūtentāla Kustību teātris (ARKT) savā jaunajā izrādē saprot un izmanto šo satiksmes ēnas pusi, stingri turas pie satiksmes organizācijas un jautā, vai nepārtrauktajā plūsmā pastāv iespēja sazināties arī bez buktēm uz bamperiem, un cik lielā mērā nobrāzumi ietekmē turpmāko trajektoriju izvēli.

ARKT izrādes Satiksme pirmizrāde notika Ungārijā, savukārt Latvijas skatītājiem to bija iespēja noskatīties 2. un 3. septembrī Jaunā Rīgas teātra Mazajā zālē. Interesants ir fakts, ka izrādes horeogrāfe Santa Grīnfelde uz skatuves kopā savedusi divu paaudžu kustoņus (tik skaisti rūtentālieši paši sevi godā) – no Kustību teātra pirmsākumiem tā dalībnieki ir Guna Bīriņa un Vilnis Bīriņš, savukārt jauno paaudzi pārstāv Alise Berga un Audris Ločmelis. Taču vēl būtiskāk ir tas, ka arī pašas izrādes audumā savijas tradīcija un jaunāks redzējums kustību rakstura un iestudējuma struktūras veidošanā.

JRT Mazā zāle ir prestiža vieta laikmetīgo skatuves mākslu norisēm, arī pati mazliet nošņurkusī, bet poētiskā telpa ar tiešo tuvumu skatuvei labi der kustību/dejas izrādēm (ja vien uz skatuves nav jāsatilpina vairāk par četriem pieciem dejotājiem). Satiksmes četrinieks šķiet optimālais skaits, lai radītu tik svarīgo personīgās izolētības, bet vienlaikus neizbēgamās telpas ierobežotības sajūtu. Izrāde, kā nereti ierasts, ir sākusies jau tad, kad tiek vērtas skatītāju zāles durvis. Dejotāji jeb aktieri (atkal jau kārtējo reizi jādomā, kā gan varētu latviskot angļu performer? Homo alibi dzirdēju versiju performators, taču tas skan kaut kā pārāk tuvu perforatoram...) atkārtoti pārvietojas katrs pa savu rutīnas maršrutu, mazliet mainot tempu, tādēļ reizēm trajektorijas saskaras, krustojas, uz pāris sekundēm atgādinot par cita esamību, taču tad atkal viss rit savu gaitu. Precīzs pieteikums izrādes tēmai. Turpmākā struktūra veidota pēc šķietami vienkārša principa – skan dažādas populārākas un mazāk populāras dziesmas to pilnajās versijās, kuras aktieri izdzīvo, izdejo, kustina un ar to aizkustina, aizdomina un, kas zina, varbūt atdzīvina kādas stīgas skatītājā. Sekošana mūzikai, tās pamatīga sadzirdēšana bija viens no galvenajiem Anša Rūtentāla principiem. Santa Grīnfelde arī ir melomāne, un viņas veidotajā izrādē tiešām nākas dzirdēt katru skaņdarbu, saklausīt arī tekstu. Taču kustība un noskaņa nekādā ziņā nekļūst par mūzikas ilustrāciju vai kopiju. Drīzāk gan muzikālais materiāls kopā ar niansēto un jūtīgo Dzintara Krūmiņa gaismu partitūru top par tādu kā metaforu tiem daudzajiem uztvērumiem, kas veido mūsu ķermeņa esamību ikdienas telpā. Vienlaikus process notiek arī pretējā virzienā, kur gaisma un mūzika it kā tiecas saplūst un iejusties tajā, kā kustība atritinās un saritinās telpā.

Visu izrādi caurvij tāda kā smeldze, kā zināma nolemtība nekad nesatikties. Kakls aizžņaudzas ainā, kad Guna Bīriņa pēc ilgas iekšējas cīņas šķērso skatuvi vecišķā gaitā, kurā katrs solis prasa spēku. Blakus šai gana izteiktajai nopietnībai, kas cita starpā kļūst par aizvien lielāku retumu un tādēļ liekas vēl jo svarīgāka, spilgti atmiņā paliek vienīgā epizode ar rekvizītiem. Vilnis Bīriņš ar nu ļoti trauslu butaforisku zobentiņu nikni uzbrūk pūķim, t.i., ziepju burbuļiem, t.i., gaistošajiem un tukšajiem sapņiem. Darba stilistiskās tīrības un sakārtotības dēļ ir skaidrs, ka šī pasaku epizode, visticamāk, būs tā, kas paliks prātā visspilgtāk (blakus mīļajam ģimenes foto izrādes finālā). Meditatīvi suģestējošā pieredze, kur vislielāko lomu spēlē dejotāju spēja ik izrādes sekundi nodzīvot pa īstam, veido interesantu dinamiku ar pasaku epizodi, kas izauga no vīrieša lepnuma un beidzas ar mulsumu par pārāk atklāto aizrautību.

Četri aktieri ir atšķirīgi vecuma un auguma struktūras ziņā, katram ir sava loma, kuru cits nevar nospēlēt, tādēļ ir vēl jo patīkamāk redzēt, ka neviens neraujas solistos, redzēt to, ko nozīmē rūtentāliešu pazīšanās zīme – sadotās rokas. Skatoties izrādi, ir jādomā par tādu jēdzienu kā vecmodīgums, kas mūsdienu kontekstā un zinot Santas skolotību pie Olgas Žitluhinas Kultūras akadēmijā un nu jau kustību terapijas maģistrantūrā Rīgas Stradiņa universitātē šķiet drīzāk kā uzdrīkstēšanās nekā kavēšanās pagātnē. Ir mērķtiecīgi sintezēta uzmanība pret mūziku, telpas un notiekošā skaidrība un tīrība, iespēja skatītājam redzēt un dzirdēt visu, nevis viņa mešana izvēļu virpulī un pavisam mūsdienīgs skatījums uz kustības izteiksmību, dejas zīmējumu telpā un skaidra izpratne par to, ka stāsts katram būs citāds arī tad, ja nenotiks apzināta nozīmes slēpšana un samudžināšana.

Zane Kreicberga, režisore, ARKT dalībniece no 1988. līdz 2000. gadam:

Santas piegājiens ir interesants, jo viņa apvieno to, kas nāk no Anša, ar viņas izieto laikmetīgā dejas skolu. Mums nebija tāda līmeņa profesionalitātes un treniņa, bet vienmēr viss bija balstīts uz emociju un iekšējo spēku. Tas, ko varbūt nevarēji izdarīt kustībā, nāca no pārliecības par to, cik tas man ir svarīgi, no piepildītības. Īpaši, ja skaties dzīvajā. Tā dzīvā dvēsele pārņem, un tad vari piedot kādas tehniskas kļūmes. Doma un emocija atnāk līdz skatītājam. Šajā izrādē, domāju, tehnikas ziņā, nav nekas jāpiedod, viss ir labā līmenī. Un ir forši, ka Santa strādā ar katra individualitāti un ļoti precīzi saprot, ko un kā katrs var, un tas tiek ielikts vēl arī kontekstā un tēlā – viss strādā uz rezultātu. Tradicionālo kustību teātra principu apvienojums ar profesionāli laikmetīgās dejas skolu ved uz nākamo līmeni. Laikmetīgajā dejā ir augsta līmeņa formālā attīstība, bet reizēm mazliet pietrūkst vai nu satura, vai degsmes dziļuma nozīmē. Tur, kur tās abas puses sāk satikties, tur ir interesantas lietas. Man liekas ļoti svarīgi redzēt atbildes uz to, no kurienes tu sāc un kur tu nonāc, un kas tevi dzen vispār to darīt. Šī izrāde ir unikāla arī tāpēc, ka ir satikušās divas paaudzes, jaunie Ansi vispār nav pieredzējuši. Turklāt pie mums jau īpaši nav pieņemts – nu, izņemot Olgu [Žitluhinu], kura pati dejo, – redzēt vecāka gadagājuma cilvēkus kustību vai dejas izrādē. Bet tas ir ļoti skaisti, tas, ko Vilnis dara, ir pilnīgi fantastiski. Ansis iedeva attieksmi pret kustību un darba tapšanu, kas šodien zināmā mērā izskatās vecmodīgi, bet tur ir iekšā tādas vērtības... Arī šodien it kā likās, ka ir par daudz kārtīgi un ieturēti, gribas vienā brīdī kaut kā mazliet dullāk, nesakarīgāk, ārpus tā rāmja. Bet tajā pašā laikā varbūt ir ļoti labi, ka nav tā trakuma, jo ir jau maz šodien vairs tādu tīru lietu. Mūzikas izvēles ziņā gan Santa ir uztaisījusi lielu miksli, un tas ir diezgan pret noteikumiem, bet nu arī forši.

Hetere Olsone, horeogrāfe no ASV, Rīgā veido izrādi ar Olgas Žitluhinas dejas kompāniju, kas arī savā ziņā būs par mēģinājumiem saprasties. Pirms ierašās Rīgā Hetere nedēļu skatījusies vācu deju un pēc Satiksmes ar spīdošām acīm saka: „Tas ir tik atšķirīgi no tā, kas notiek Vācijā! Esmu Rīgā jau trešo reizi un vienmēr esmu tādā pozītīvajā šokā dejotāju spēka dēļ; cilvēki uz skatuves vienmēr ir ļoti fascinējoši, ieskaitot studentus, kurus redzēju Laiks dejot festivālos. Cilvēki ir pilnībā pieslēgušies tam, ko dara. Saistībā ar Santas darbu, mani ieintriģēja vēsture – tas, kāpēc šī izrāde tiek kategorizēta kā kustību teātris. Man drīzāk izskatījās, ka darbs tapis, izejot no konceptuālās mākslas skatpunkta ar pamatīgu domas un nopietni izsvērtas struktūras klātbūtni. Man ļoti patika izrāde, un es esmu pārsteigta par to, cik daudz dejotāji šeit dara. Santa ir dejotāja Olgas Žitluhinas dejas kompānijā, veido šādu lielu projektu, vēl pasniedz meistarklases. Visi dejas pārstāvji, ko esmu Latvijā satikusi, ir ļoti kvalificēti savā profesijā un visu dara ar ārkārtīgi lielu pašatdevi. Interesants bija Santas izrādes skaņu celiņš, tas man bija ļoti spilgts kontrasts tam, kas notiek uz skatuves, jo horeogrāfija nepārtraukti virzījās uz priekšu, savukārt izvēlētā mūzikas struktūra blakus tam bija statiskāka. Bija savdabīgs kontrasts, man pašai ļoti patīk kolāžas ideja mūzikas izmantojumā.

Inta Balode
Pirmpublicējums „Kultūras forumā“

http://kulturasforums.lv/index.php?option=com_content&view=article&id=1117:satiksmes-organizacija-deja&catid=106:kritika&Itemid=479



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com