„Tēvi Tur“

Palielināt / Enlarge

Dzintras Gekas filmas un Ilmāra Knaģa grāmata. FOTO Aina Gailīte.

Dzintras Gekas jaunāko dokumentālo filmu Tēvi Tur, kurā parādīti PSRS Gulaga nometnēs izdzīvojušo likteņi, būs iespēja noskatīties ar subtitriem krievu valodā.

Filma vēsta par laika posmu no 1940. gada, kad tika okupēta Latvija, līdz 1991. gada barikāžu laikam un mūsdienām. Seanss ar krievu tulkojumu notika 13. jūnijā TINTO telpās, Elizabetes ielā 61.

Savukārt 14. jūnijā bija filmas pirmizrāde Latvijas Televīzijā.

Filmas režisore un producente Dzintra Geka, scenārija autors Ēriks Lanss, operatori Aivars Lubānietis un Viktors Grībermans, montāžas un skaņas režisors Armands Zvirbulis, mūzika – Pēteris Vasks.

Raita Šusta, Sibīrijas bērns: „Līdzīgi kā teica viens no filmas dalībniekiem – es jūtos gandarīta. Tēvi tur tālajā Krievijā tiek apmeklēti, mēs visi esam bijuši viņiem tuvāk. Tā ir kā augšāmcelšanās un kopā būšana vienlaikus.

Tagad es saprotu, kā tie jaunie vīri ātri zaudēja spēkus un nomira, tas emocionālais smagums bija neizturams.

Filmas noskatīšanās ir kā dvēseles attīrīšana. Tu saproti, ka zem katra krusta ir dvēselīte. Lai arī filma ir smaga, tā atstāj gaišu sajūtu.“

Inguna Sudraba, Saeimas deputāte: „Tēvi Tur ir pirmā Dzintras Gekas filma, kuru noskatījos; viņa dara svētīgu darbu, iemūžinot dzīvu cilvēku liecības par šiem notikumiem. Filma ļoti profesionāli rada klātbūtnes sajūtu, scenārista un operatora darbs ļauj skatītājam dzīvot līdzi iekšā notikumos. Cilvēki, kuri ir filmas varoņi, piekrītot piedalīties ar saviem patiesajiem un emocionālajiem stāstiem, rada spēcīgu līdzpārdzīvojuma sajūtu un liek vēl labu laiku pēc filmas noskatīšanās turpināt domāt par šiem notikumiem.“

Lolita Čigāne, Saeimas deputāte: „Filma Tēvi tur runā par Latvijai arvien būtiskiem jautājumiem, skatot 1941. un 1949. gada deportācijas uz Sibīriju caur individuālu cilvēku piedzīvoto dzīvju prizmu. Dzīve izsūtījuma vietās izsūtīto atmiņās atdzīvojas un sniedz skatītājam emocionālu līdzpārdzīvojumu. To papildina Sibīrijas skarbā estētika, kas filmā meistarīgi tverta, pastiprina vēstījuma smeldzīgumu. Filma stāsta plašāku, humanitāru stāstu – pašas vietas, kur piespiedu izsūtījumā bija filmas varoņi, piedzīvo postu, pamestību,iznīcību, dažu filmas varoņu šodienas uztvere uz šī fona kontrastē ar iespaidīgu vitalitāti.“

Agris Redovičs, kino kritiķis: „Skarbs stāsts par mūsu vēstures drāmu. Varbūt pats skaudrākais no Dzintras Gekas kino vēstījumiem. Režisore radusi jaunu, enerģiskāku, kompaktāku izteiksmību, kas katru īso, ciešanu pilno filmas nogriezni triec mūsu mierīgās dzīves aptaukotajā apziņā un tricina to, līdz asaras no acīm sprāgst. Filma atkal pierāda, ka tautas likteņa Krustaceļš nav izsmeļama tēma. Kino veidotājiem reizēm var pietrūkt dvēseles spēka. Dzintrai Gekai joprojām tā pietiek.“

Studija SB