No Venēcijas līdz Riodežaneiro (4)

Palielināt / Enlarge

Pūķu koks. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis nacionālam varonim Tasartem. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Dejotāji. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Septiņi peldbaseini. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Vīģes koka saknes. FOTO no Zariņu ģimenes personīgā arhīva.

3. turpinājums. Sākums LL412, LL413, LL414.

Kanāriju salās

Brauciena biļetēs ieskaitīti trīs sirojumi kuģa pieturas punktos. Divi Spānijas Kanāriju salās un viens – Brazīlijā.

Pirmais brīvbiļetes sirojums – Laspalmasa de Grankanārija (Las Palmas de Gran Canaria), kur it kā vietējie bauda pastāvīgu pavasari. Gada caurmēra temperatūra 21,3°C, un lietiņš uzlīst tikai 22 dienas gadā.

Viesmīlīgā gide Kristīna pēc īsa autobusa brauciena ved mūs pastaigā caur dzīvokļu māju rajonu Pueblo canario, kur redzamas īpatnējā stilā būvētas mājiņas, kurām jumti grieķu modē bez smailēm tiek izmantoti ne tikai kur uzturēties mājiniekiem, bet arī varenu ūdens mucu uzglabāšanai. Rajona centrā tirgus, kur piedāvā vietējo amatnieku darinātās preces. Pastaiga atpakaļ uz autobusu ved caur eksotisku botānisko dārzu, kurā atrodami stādi un koki no visām pasaules pusēm, jo šī sala bija krustpunkts seniem jūras ceļotājiem, kuri nejauši vai ar nodomu atstāja sēklas un dēstus augšanai un vēlākai izmantošanai. It sevišķi interesants bija pūķu koks, kam tek asinis, ja iegriež, un vecumu var noteikt ne no stumbra riņķiem, bet unikāli izveidotiem zariņiem. Ir teikts arī, ka šī koka asinis bija ļoti nozīmīgas senlaiku alķīmiķiem! Turpat pieejam klāt interesantam piemineklim, kas veltīts salas aborigēniem. Piemineklis attēlo kaujas gaitu, kad vietējie pretojās ārzemju iebrucējiem.

Piebraucam Veguetai, un laiks diezgan izstaigāt bruģētās ieliņas un ieskatīties vēsturiskajās ēkās, baznīcās un laukumos. Dibināta 1478. g. kā kastilijāņu militārā nometne, bet ar laiku tika pārbūvēta par pilsētas namiem, baznīcām un dzīvojamām ēkām. Pretim Santa Annas katedrālei, vaktēdami sēž bronzu suņi. Nav droši, kāpēc viņi tur atrodas, bet brošūrā rakstīts ka Kanārija tulkojums no vecās portugāļu valodas, līdzīgs sunim, un suņu statujas tiem pa godu. Mūsu gide tomēr piedāvā citu izpratni. Viņa zvēr, ka senie jūrnieki sastapa daudz roņus ūdeņos ap šo salu, un nosaukums domāts viņiem – ūdens suņiem! Suņu tulkojums tāpēc ir maldīgs. Turpat klāt atrodas interesants muzejs – Casa de Colon, kas veltīts slavenam jūrniekam un jaunās pasaules meklētājam, Kolumbam, kurš piestājās šeit 1492. g.

Ar autobusu uzbraucam līdz izdzisušajam vulkānam Bandama, no kura virsotnes no lielisks skats krāterī un atpakaļ uz Laspalmasu un apkārtni.

Atpakaļ pie ostas, bet vēl atliek laiks pastaigāties pa pludmales estrādi, apbrīnot smilšu skulptūras, paskatīties kā vecīši skaļi sit domino kauliņus, un pārrunāt redzēto, pirms kāpjam atkal uz kuģa, lai turpinātu ceļojumu uz nākošo Kanārijas salu – Tenerīfu un mūsu nākošo sauszemes sirojumu.

Piebraucam agri un tūlīt pēc brokastīm dodamies virzienā, kur gaida autobusi. Ostā pie kuģa priekšgala piestājamies noskatīties vietējos tautas deju dejotājus, sperot vieglus soļus; līdzīgi kā mūsu Tūdaliņ, tāgadiņ. Tautas tērpi raibi, krāšņi, krāsaini, un uzdevums iepriecina visus ceļotājus.

Ar autobusu dodamies pāri salai uz Puerto delakrūzu (Puerto de la Cruz); jūrmalas tūristu rajons un salas galvaspilsēta. Pa ceļam gide pastāsta, ka Kanāriju salām ir divas galvaspilsētas, jo Puerto delakrūzu dalās šai uzdevumā ar Laspalmasu, bet šī sala esot vislielākā un visvairāk apdzīvota no visām Kanāriju salām. Uz šīs salas arī atrodas Spānijas visaugstākais kalns – Teide, kas virs jūras stiepjas 3718 m gaisā, bet ja ieskaita kalnu zem jūras pakāja, it kā Teide kļūst par pasaules trešo visaugstāko kalnu!

Pa ceļam braucam garam ne tikai daudzām banānu plantācijām, jo banāni esot salas galvenais eksports, bet arī cukurniedru un vīnogu laukiem. Izkāpjam tūristu pieturvietā, kur jau stāv kādi desmit autobusi, un dodamies izpētīt pilsētiņu. Tūristu ietekme ļoti manāma; veikaliņi un piedevas atgādina mūsu pašu Sērferu Paradīzes tūristu rajonu. Pie jūras izbūvēts milzīgs peldbaseinu kompleks ar septiņiem baseiniem, simbolizējot Kanāriju septiņas salas, bet mēs netiekam tuvāk klāt, jo baseinus tikai atver plkst. 10, un mēs esam pa agri! Interesanti bija paskatīties, kā vietējie makšķerē, lietojot garus kārtus ar piesietu auklu un āķi. Kamēr mēs tur stāvējām, neredzēju nevienu ķērienu, bet varbūt arī, novērojot zvejniekus, tas nebija viņu mērķis tā vai tā! Netālu no zvejniekiem daži jaunieši slido pa viļņiem – sērfingo. Viņu rosme un drosme pievelk daudz skatītājus, bet vilnīši šeit nav salīdzināmi ar mūsu Zelta Piekrastes bangām!

Pa ceļam atpakaļ uz kuģi piebraucam pie botāniskā dārza, kas plašāks nekā Laspalmasa dārzs, un ir jauki pastaigāties ēnainā dārzā. Tā ka grupā vairāki ozīši, gide piestājās pie milzu Lord Hau vīģu koku un ar lielu sajūsmu pastāsta visiem par šo milzi ficus macrphylla f.columnaris (cik es atceros).

Bija jauki pavadīt laiku šinīs salās Spānijas rietumu kolonijās, kur klimats jūtami siltāks nekā Vidusjūras pieturvietās, un ģērbšanās priekšroku devām īsām biksēm, T krekliņam un sandalēm! Šovakar dodamies jūrā, un nākošās četras diennaktis pavadīsim, sirojot okeānu uz Brazīliju. Pa ceļam šķērsosim ekvatoru, tiksimies ar Neptūnu. Kāri gaidu šo satikšanos, jo pirmo reiz, kad šķērsoju ekvatoru ceļā uz Austrāliju, man bija tikai pusotrs gadiņš, un no tās ceremonijas neko neatceros.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl