Vairs negaršo

Normālam cilvēkam garšo. Tas plaši pazīstams fakts. Garšo ēst, garšo dzert, garšo šokolādes un garšo siļķes. Un lielākai daļai no mums, viss cits pa vidu ar. GARŠO.

Es esmu normāls cilvēks. Mans svars to var apliecināt. Ja negaršotu, būtu tievs kā skals un tad baidītos par savu veselību. Man nav jābaidās. Es baudu, atpūšos un atkal baudu.

Bet tad nāca trieciens. Vienā saiešanā, ko drīzāk vajadzētu saukt vienkārši par piesēdēšanu, es pēkšņi jūtu, ka man negaršo vīns. Un ne tikai negaršo, bet pilnīgi riebjas. Tāds bariņš cilvēku sēžam pie galda; ēdam, kas ēdams un piedzeram glāzi pašbrūvētu vīnu. Par dzeršanu to gan nevarētu saukt, jo tiklīdz ieņemu pāris malkus, nodrebu un skaidri jūtu – riebjas.

Žigli skatos apkārt, kādu ģīmi rāda pārējie piesēdētāji. Domāju, varbūt kaķis ticis klāt baļļai, pirms vīns tika pildīts pudelēs. Iespējams jau tas būtu, ja nevīžīgi strādnieki nav kārtīgi uzlikuši baļļai vāku, un kaķītim, garām ejot, uznākusi spiedīga vajadzība...

Bet viss kluss un mierīgs. Citi strebj vīnu kā kādos lielos svētkos. Ne aci nepamirkšķina, nemaz nerunājot par vaibstīšanos vai žagošanos. Sameklēju tīru glāzi un mēģināju pa jaunam. Varbūt glāze nebija kārtīgi izmazgāta, kaut kas draņķīgs palicis iekšā...

Nekā – gandrīz apvēmos. Steidzīgi sameklēju veikalā pirktu labas markas vīna pudeli; tā tak būs tīra manta! Nekā, –kā riebjas, tā riebjas. Nu sapratu, ka lieta ir nopietna. Neesmu vairs normāls. Kā vienam normālam cilvēkam var negaršot vīns?

Protams, nekādu traci netaisīju, nekādu paniku neizrādīju, tikai lēnītiņām un klusītiņām aizslīdēju prom no galda un devos uz savu istabiņu. Trīcēju pie visām miesām. Nav joks pēkšņi atskārst, ka esi tuvu, tuvu miršanai. Kaut kur dziļi paurī skanēja dziesmas vārdi: „Un ja tev vairs negaršo alus, Tad zini, ka jāmirst tev būs...“

Alus vai vīns... kāda tur starpība? Abi slapji, abi reibina... ko tur nu vairs ko gudrot – gals klāt. Laidies tik dibenā, nesaldē nagus! Istabiņā nonācis, apsēdos uz krēsla un ar visu nobīli un lielo uztraukumu, mēģināju sakarīgi izdomāt, kas būtu jādara pa priekšu: jāuzraksta testaments vai jāizpilda tā anketa, ko šeit medmāsa pērn iedeva; tur tu izskaidro, kas jādara ar tavu kadaveri, kad būsi beigts. Izšķīros par testamentu, jo galu galā, kas beigts, tas beigts; lai met kaut vai aiz kūtspakaļas.

Paņēmu papīru un rakstāmo un apsēdos pie galda. Kaut kas traks, kā viss šodien iet greizi. Roka tik traki dreb, ka nav ko domāt kaut ko uzrakstīt. Tīri automātiski piegāju pie skapīša, paņēmu Balzāma pudeli, atkorķēju un ieņēmu vienu šļuku. Tur taču iekšā esot visādas labas saknītes un zālītes, un man tieši prasās pēc kaut kā, kas dziedē. Noriju otru šļuku. Pēc trešās man galvā vairs nekas nedžinkstēja, un vēders ar bij nomierinājies. Laba medicīna!

Noliku papīra lapu un zīmuli šūplādē un nolēmu, ka svarīgas lietas ir pa priekšu kārtīgi jāpārdomā. Nevar rīkoties, kamēr karsta galva. Pēc garām pārdomām un vairākiem gājieniem pie skapīša, nācu pie slēdziena, ka par to dziesmiņu nav ko uztraukties. Ja negaršo alus vai vīns, tad var tak dzert šņabi vai liķieri. Un ja arī ar tiem sāk noiet greizi, tad vienmēr taču var paļauties uz dziednieciskiem dzērieniem, kā piemēram, to pašu Balzāmu.

Tādas tās lietiņas. Vīnu no tās reizes vairs neesmu mēģinājis ņemt iekšā. Alu arī nē, jo tas aizņem par daudz rūmi vēderā. Šņabi un liķieri var dzert tikai svētkos un svinībās, citādi cilvēki domā, ka tu esi īsts šņabdeguns. Tā tas vismaz man atgadījās, kad mēģināju atrast labāko vīna atvietotāju.

Tā kā cilvēks nedzīvo no maizes vien, ir vajadzīgs arī kas šķidrāks, tad turpinu šo meklēšanu. Kad lietas būs noskaidrojušās, tad pastāstīšu arī jums. Par šķidrumiem, kas dziedē, jau nav ko stāstīt. Katrs saprātīgs cilvēks ņems iekšā to, kas nāk veselībai par labu ar prieku un patikšanu. Un dīvainā kārtā nekādi baciļi man vairs neķeras klāt. Tādēļ sapratīsiet, ka uz tiem, kas saiešanās dzer to plonku, es tagad noskatos no augšas.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“