Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Anda Sīpoliņa atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lelde Kalmīte atklāšanā. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Kalmīte. „Rudens vakars Vidzemē“. 1962. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Lelde Kalmīte. „Rija“. 2016. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Inese Birstiņa. Tekstils. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Zigurds Sapietis. „Jumis“. 1985, māls. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Jānis Rūdolfs Nedēļa. Bez nosaukuma. 2012. FOTO Māris Brancis.

Sestdien, 28. maijā, Cēsīs, Pasaules latviešu mākslas centra (PLMC) galerijā, pulcējās kā vietējie pilsētnieki, tā viesi no Rīgas un citurienes, lai būtu klāt nozīmīgā notikumā – galerijas otrās kārtas un izstādes Kalmītes stāsts atklāšanā.

Lai gan tas netika skaļi pausts, taču 8. maijā Leldei Kalmītei apritēja nozīmīga dzīves jubileja, kuru, var teikt, vainagoja šis divpadsmit gadus sekmīgi veiktais darbs. Viņa ar PLMC galeriju ir uzcēlusi sev pieminekli. Protams, vēl daudz kas veicams, taču – gads kam gods – pats būtiskākais ir paveikts, tālākais, lai paliek to ziņā, kas turpinās Leldes Kalmītes iesākto un tik tālu novadīto: divas galerijas telpas ir lieliski izremontētas, iekārtotas un pielāgotas mākslas darbu eksponēšanai, iemītniekus gaida rezidenta istabas. Otrajā stāvā jau sāk veidoties mākslas darbu glabātava un bibliotēka. Tas viss paver PLMC galerijas nākotni un plašas attīstības iespējas. Ko vairāk var jubilārs vēlēties, ja pašas koptais mākslas dārzs tik kupli sazēlis?!

Kalmītes stāsts, kas iekārtots galerijas vecākajā daļā, uztverams dažādi – gan kā ieskats Jāņa Kalmītes daiļradē, kas Latvijā nav plašāk redzēta jau ilgāku laiku, gan kā iepazīšanās ar viņa meitas un PLMC idejas radītājas un īstenotājas Leldes Kalmītes glezniecību, kas arī tikpat kā nav tēva dzimtenē iepazīta, gan arīdzan, kā tiek visbiežāk minēts, kā ikviena trimdas mākslinieka dzīves stāstu pēckara gados. Visi varianti ir pareizi un vienlīdz iespējami.

Dziļāka ielūkošanos Jāņa Kalmītes glezniecības evolūcijā šobrīd nav iespējama. Tomēr tie pāris darbi no 1930. gadu otrās puses lieliski atklāj mākslinieku kā Ģederta Eliasa skolas turpinātāju gan krāsu pielietojumā un izmantojumā, gan sižetu izvēlē – senas lauku mājas gleznojums acīmredzami parāda to, cik ļoti daudz Jānis Kalmīte mācījies no sava skolotāja. Te atklājas gleznotāja interese par tautas dzīvi senākos laikos un enerģiskais krāsu uzliciens.

Vēlāko gadu franču glezniecības studijas palīdzēja veidoties tam Jāņa Kalmītes rokrakstam un motīviem, ar ko viņš kļuva slavens pēckara gados ASV. Mākslinieks pats lieliski izstāstījis savas glezniecības simboliku: „Es domāju, ka rija ir mūsu tautas vēstures, gara un izturības simbols; savā paspārnē cauri gadu simtiem tā saglabājusi mūsu tautu.“ Bez šaubām, pēckara gados kā vienā, tā otrā dzelzs aizkaram pusē rija un spīļarkls ieguva vēl padziļinātu jēgtēlu – tā bija saikne ar pagātni, liecināja par tautas apslēpto iekšējo spēku, sīkstumu un uzticību gadsimtu gaitā izauklētām ētiskajām un estētiskajām vērtībām.

Gleznotāja meita Lelde Alīda Kalmīte izauga kopā ar tēva mākslu, bet viņa, kā jaunākai paaudzei pieklājas, ir gājusi citu ceļu. Neraugoties uz atšķirīgo pasaules uztveri un mākslas valodu, meita no sava tēva nemaz tik tālu nav aizgājusi – ir jaušama viņu garīgā tuvība. Kaut arī Leldes Kalmītes formālā valoda ir pieskaitāma minimālismam ar tā strikto ģeometrisko laukumu kārtojumu, ar attālināšanos no literārisma, sižeta (tas ir minimāls), ar zināmu askētismu un racionālismu, viņas gleznās viegli pamanāms romantisms, poētisms, arī krāsu valoda ir tuva Jāņa Kalmītes kontrastainajam tonālajam salikumam. Lelde Kalmīte it kā turpina tēva aizsākto ceļu, tikai citā, modernākā laikmetā un citā pakāpē. Varbūt še noskārstama senču klātbūtne, asiņu balss, kas nepazīst valstu robežas?

Šajā ziņā jāpiestāj pie Leldes Kalmītes šogad radītās Rijas – sižeta un kolorīta tuvība, krāsu kontrasti, telpas un laika bezgalība. Viņas gleznā ielaužas uguns motīvs. Bet vai tā saistīta ar riju? Varbūt tikai tuvumā, un rija paliek neskarta. Neko precīzi nezinām, bet tā šķiet. Pēdējo gadu darbos uguns un dūmu motīvs bieži parādās Leldes Kalmītes gleznās. Pati māksliniece skaidro: „Mūsu vēsturisko periodu raksturo arvien lielāks piesārņojums un dabas – gaisa, ūdens un zemes – ekspluatācija, kā rezultātā arvien lielāks skaits augu un dzīvnieku izmirst, apdraudot mūsu planētas nākotni. Manas iztēles ainavas šķietami atbalso šo nemieru par dabīgās pasaules iznīcību.“

Ja tēvs savulaik uztraucās par savas tautas pastāvēšanu – tas bija viņa stāsts, tad meitai šobrīd ir svarīga visa pasaule, planēta, tā skan viņas stāsts. Abi ir satraukti par notikumu gaitu viņiem apkārt un, nevarēdami klusēt, stāsta vizuālā valodā, kurā viņi spēj izteikt savu sāpi.

Katram latviešu māksliniekam ārpus dzimtenes ir savs stāsts, ko vēstīt gan tautiešiem, gan pasaulei kopumā. Viņi ir izgājuši pasaulē, ieelpojuši visas pasaules garu, tādējādi pārkāpdami nacionālās robežas. Pasaules gara vēriens ir viņu darbu pamatā, tomēr, vai paši to apjauš, vai ne, viņos vienā vai otrā mirklī taustāmāk vai mazāk grodi parādās atbalsis no pagātnes, tās īpašās iezīmes, kas viņu priekšgājējus atšķīra no citām tautām.

Tas atklājas arī jauniegūtajos darbos, kas šogad priecē skatītājus jaunajā PLMC galerijā, kas nes Leopolda Sīpoliņa vārdu.

Leopolds Sīpoliņš, cik atceros, bija viens no pašiem pirmajiem, kurš iepazīstināja Latvijas iedzīvotājus ar trimdas māksliniekiem (pirms tam lielākā daļa izstāžu, ko tautieši atveda uz dzimteni, bija pieejamas slēgtai sabiedrībai namā, kur patlaban iemitinājusies Kultūras ministrijas, bet kādreiz tur savu graujošo darbību veica Latvijas Kultūras sakaru komiteja ar tautiešiem ārzemēs). Paplašinoties Gorbačova laika atklātībai, trīs nedēļas 1987. gada septembrī un oktobrī toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā Rīgas pilī bija sarīkota Klāva Sīpoliņa fonda četru kontinentu latviešu mākslinieku darbu izstāde. Sīpoliņa stāstu arī būtu ļoti svētīgi izstāstīt, ja jau viņš daudz balstīja latviešu māksliniekus, bet tagad ar meitas Andas gādību paliks zīme, atgādinot par vecāku mecenātismu latviešu mākslas labā.

Jaunajā galerijā daudz pievilcīgu un lielisku darbu, piemēram, Gunas Mundheimas un Oskara Skušķa lieliskie gleznojumi. Jāpriecājas par Jāņa Roberta Nedēļas darbu, kas papildina kolekciju. Taču vislielāko gandarījumu sagādā divi autori.

Vispirms Ineses Birstiņas tekstilijas no Kanādas. Ja Latvijā tikai tagad sāk izmantot filcēšanu, tad viņa ar to nodarbojas kopš 1970. gadiem. Inese Birstiņa strādā kā tēlnieks, veidodama cilvēku figūras un izkārtodama tās telpā, vedinot domāt par šo tēlu savstarpējām attiecībām.

Pirms nepilniem diviem gadiem mūžības gaismā aizgāja vērties un strādāt Zigfrīds Sapietis, izcils tēlnieks un keramiķis Skotijā. Esmu vienmēr apbrīnojis šo sīksto vīru. Viņš nu gan varētu stāstīt un stāstīt – gan par Salaspils nāves nometni, gan leģionāra gaitām, gan mācībām Edinburgā un Dānijā, gan savu darbnīcu Riga Studio, gan par saviem darbiem. Darināti gan kokā, gan akmenī, gan keramikā, tajos savijusies nedalāmā veselumā latviskā, ķeltu un citu tautu agrīnā kultūra. Sakausējot visu, tapa tas, ar ko Zigis, kā viņu sauca Skotijā, izcēlās: „Esmu bijis visā neatkarīgs, ignorējot virzienus un modi. Katrs tēlniecības darbs ir individuāls, oriģināls un atšķirīgs. Es domāju, ka vienkāršība ir pārāka par visu, un to ir grūti sasniegt: visu augsto mākslu pati raksturīgākā iezīme ir izteiksmes un izpildījuma vienkāršība. Visizsmalcinātākais dekors un vissatriecošākais iespaids nevar noslēpt tukšumu.“ Katrs viņa darbs ir perfekcija un pilnība. PLMC var būt lepns, ka ieguvis tik izcilus darbus.

Pārlaižot skatu iepriekšējo gadu izstādēs PLMC galerijā redzēto, jāteic, ka katram autoram ir savs stāsts, un ka Cēsīs veidojas izcila mākslas darbu kolekcija. Lelde, tu esi malacis!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“