No Venēcijas līdz Riodežaneiro (3)

Palielināt / Enlarge

Mesīnas skābie apelsīni. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Krāsaina zvejnieku laiva Maltā. FOTO Kristaps Zariņš.

Palielināt / Enlarge

Starp bruņiniekiem Alikantes cietoksnī. FOTO Kristaps Zariņš.

2. turpinājums. Sākums LL412, LL413.

Pirmā pieturas vieta Brindizi – Itālijas papēdī. 1981. gadā, ceļā uz Grieķiju, pavadīju pāris dienas Brindizi prāmju jūrnieku streika dēļ. Toreiz, lēni izstaigājot pilsētiņu, atradu vairākus piemiņas akmeņus un altārus, kur senos laikos krustneši izlūdzās Dieva palīdzību, pirms došanos pāri jūrai iekarot Palestīnas neticīgos. Šoreiz altāri nepieejami, apmūrēti, un pilsētiņa daudz pārbūvēta un tūristu tirgus apzināta. Tomēr izstaigājam bruģētās ieliņas un pasēdējām pilsētiņas laukumā Plazza Cairoli, kur gadus atpakaļ pievakarē pulcējās pilsētiņas vīri, lai pārrunātu visvisādas gudrības, dienā piedzīvoto un nākotnes vajadzības. Sajūsma, ko toreiz piedzīvoju, neatklājās, bet tomēr skaista pilsētiņa, un mēs kā ciemiņi manāmi sirsnīgi sagaidīti ne tikai dolāru dēļ. Izbraucot no Brindizi, piedzīvojam milzīgi skaistu saulrietu.

Nākošā pietura – Mesīna, netālu no slavenā Etnas vulkāna. Vulkāna galotne sniegu apsegta, lieliski redzama, tai garam braucot agrā rītā, kamēr pasažieri vēl iemiguši. Man laimējās iziet uz balkona tieši pareizā laikā, un vēlāk varēju parādīt citiem gulētājiem uzņemtās fotogrāfijas. Mesīna apdzīvota pirms 8. gs. p.k. un tuvu saistīta ar jūras un divu briesmoņu – Skillas un Haribdas labklājību. Pilsētas laukumā stāva vairāki tūristu busiņi. Izvēlamies sarkani zilo līniju, jo piedāvājums ietvert divus izbraukumus, pilsētas un lauku skatus.

Pilsētā šauras ieliņas, un šoferi satiksmē taurē bez jebkādiem redzamiem panākumiem. Jāgaida vien, un beidzot atklājās brīvāka plūsma. Galvenās ielās vidus daļas mauriņā aug apelsīnu koki pilni augļiem. Kad vēlāk noplūcu augli nogaršošanai, sapratu, kāpēc neredzēju nevienu, kas augļus baudīja. Skābs, tā ka vecs citrons!! Šeit arī notiek īpatnēja zobenzivju makšķerēšana. Zvejnieki iet jūrā torņu laivās un no torņu augstienes harpunē zobenzivis. Vēl interesants piedzīvojums notika pilsētiņas laukumā, kur noskanot pusdienas zvanam, baznīcas tornī lauvas tēls atdzīvojās ar briesmīgu rūcienu un galvas purināšanu; vairāki karogi sāka plīvot, gailis iesāka gavilēt, Marija un austrumnieki parādījās, un vēl no mākoņiem pacēlās varenās pils tēls.

Ārpus pilsētas redzējām, kur sālsūdens ezeros audzē garšīgus, melnos gliemežus. Diemžēl neizdevās tos nogaršot. Laicīgi mērojam soļus atpakaļ uz kuģi, jo nevar nokavēt tā atiešanu. Kuģis negaida nevienu, kas aizklīst, un neierodas noteiktā atiešanas laikā!

Nakti pavadām lēni sirojot uz nākošo pieturas punktu – Valetu, Maltas saliņā. Maltas senā vēsture ļoti interesanta, un vairākās vietās uzejami ne tikai tempļu, kapsētu un dzīvokļu drupas, bet arī seno dzīvnieku fosiliju kauli. Pagrabu kapsēta – Hal Saflieni darbojās jau 4000 gadus p.k., bet dzīvnieku fosili datēti kā 500 000 gadus veci. Tuvāk mūsu laikam krustneši, Bonaparts un briti atstājuši savu iespaidu, līdz Malta kļuva neatkarīga tauta 1964. gadā. Otrā pasaules kara laikā Maltu nepārtraukti bombardēja, bet tā netika uzvarēta, un tur pagrabos darbojās slepens militāras komandas štābs. Zvejnieku ciems Marcašoks – salas austrumu stūrī labi aizsargāts no vētrām un piedāvā drošu noenkurošanas vietu raibi izkrāsotām zvejnieku laivām, sauktām – luzzu, kam priekšgalā uzzīmētas spožas acis. Netālu apstājamies pie zilās grotas – varens staburags, kur mazos kuģīšos var iebraukt jūras alā. Mūsu busiņš tomēr nedod laiku to izbaudīt, jo dodamies uz Mdinu – salas agrāko galvaspilsētu. Tur laiks izkāpt un izstaigāt cietoksni. Cietokšņa centrā stāv Sv. Paula katedrāle. Sv Paula kuģis cieta avāriju salas tuvumā, un viņš pavadīja ilgāku laiku šeit, nodarbinot iedzīvotājus. Atpakaļceļā uz kuģi izbraucam cauri lauksaimniecības rajonam, kur zeme sadalīta mazos lauciņos ar akmens mūriem. Viss tīrs un auglīgs.

No Maltas dodamies uz Alikanti, Spānijā, un tas aizņem veselu dienu un divus vakarus Vidusjūrā.

Jūrā ir laiks uzrakstīt kartiņas un pasēdēt, kamēr mūsu Magnifika lēnam cērt taku uz nākošo izkāpšanas vietu. Laiks pārrunāt redzēto ar citiem ceļotājiem un gatavoties uz kapteiņa iepazīstināšanās vakaru, kur sola šampānieti ar smalkām uzkodām. Uzvelkam vakartērpus un paredzētā laikā pievienojamies rindai, lai satiktu mūsu šoferi – kapteini Pjēru Paolo Skalu (Pier Paolo Scala). Pavadām jauku vakaru pie ēdienu galdu, un vēlāk, divstāvu teātra telpā noskatāmies akrobātu un deju lieluzvedumu. Paši vēlāk arī pasperam conga līnijas soļus, un pēc vēla vakara pastaigas pa kuģa augšstāva soļošanas taku, dodamies uz saldu dusēšanu.

Alikantē nolēmam izstaigāt pilsētiņu paši bez vietējo gidu palīdzības. Pietiks ar tūristu plānu. Galvenā iela Rambla – plaša, un kājniekiem plašs, ēnains trotuārs, kur zem palmām ierīkotas kafejnīcas un saldējumu letes, kur piedāvā horčetu – vietējo mandeļu dzērienu. Tirgus darbīgs un smaržīgs, ielas tīras, parkos sēdvietas diezgan un vilinošas, olīvas garšīgas, alutiņš un un baltvīns dzesē slāpes. Ir patīkami izstaigāt bez steigas, pašu izvēlē, ne gidu mudināšanā. Lifts uzved pilī, un ja man būtu bijusi līdzi Austrālijas pensionāra kartiņa, būtu ietaupījis par ieejas maksu. Pie mūra izrobojumiem izstādītas bruņinieku figūras ar tā laiku rokas ieročiem, bet klāt vēl akmens katapultas un uzbrukumu rāmji. Skats no augšas varens, un jāiedomājas, ka pils stāvētu varena ikviena uzbrukuma reizē. Vēl atliek laiks izstaigāt jūrmalas tirdziņu, pirms dodamies uz kuģi. Jauka diena pavadīta, un diezgan atmiņas fotogrāfijas uzņemtas. Vakariņas pavadām divatā, glauni apkalpoti un lutināti.

Piebraucam Malagai ar ne ļoti iespaidīgām atmiņām no mūsu iepriekšējā šīs pilsētiņas apciemojuma. Kad pirms pieciem gadiem bijām Malagā, atradām strādnieku ostas pilsētiņu – neizskatīga, trokšņaina, automašīnu pārblīvēta un pēc gara braucienu pa Spānijas lauku ceļiem – mazliet nomācoša. Neapstājamies. Braucam tālāk sameklēt jaukāku pieturas vietu pusdienām. Šoreiz, piebraucot ar kuģi, noenkurošanās vieta atrodas jaunpārbūvētā rajonā. Skats no mūsu balkona ļoti pievilcīgs, it sevišķi uz cietoksni kalna galā – La Alkazāba. Vēlāk mums iznāk lēni, lēni, pa ļoti stāvu, bruģētu eju tanī uzkāpt, no kurienes skats uz visapkārt. Turpat ēnā atpūšamies zem lapu koka, kur arfists klusi trinkšķina stīgas. No kalna nokāpjot, ieejam skaistā dārzā, kur atrodam stiepļu skulptūru svēto attēlu – trīs austrumnieki, nesot dāvanas mazam Kristum. Turpat klāt strūklakas burbuļo ūdeni, ķircina krāšņās zivtiņas un maigs vējiņš atsvaidzina garām ejošos. Ieraugu kuplu apelsīna koku, kurā augļi karājās rokas stiepiena attālumā. Noplūcu un veikli nolobu plāno mizu. Sula tek uz pirkstiem, un ar milzīgu saldu un sulīgu nojautu – iekožu. Skābs kā citrons! Tāpēc jau tie koki tik auglīgi, un nebiju manījis neviena cita augļu baudītāja. Gan jau tā pati šķirne, kā tie skābie apelsīni, kas aug brīvā dabā Mesīnā.

Vēlāk, ieejot pilsētas namā meklēt tualeti, atrodamies rindā, kas ved garām vairākiem logiem, kuros izstādītas Ziemassvētku reliģiskās ainavas. Atcerējos, gadus atpakaļ jaunībā, ka mamma veda mūs uz David Jones lielveikalu Sidnejas centrā, kur ilgi stāvējām un brīnījāmies par svētajiem skatlogos. Atpakaļceļā uz kuģi vēl laiks pasēdēt pie obligātās vīnu glāzes, un uzkožamajiem – olīvas šeit tikpat gardas, kā jau citur nogaršotas, – un piedalīties ielas teātrī, kur man uzdota muzikanta loma. Jākrata mazu olveidīgu instrumentu, kam ļoti trūcīga skaņa, bet cik man saprotams, ļoti svarīga kopējam sniegumam. Spēlēju ar sajūsmu, un mēs saņemam sirsnīgas skatītāju atsauksmes. Kaut gan netikām ieskatīties nekādās gleznu galerijās, jāpiemin, ka Malagā dzima slavenais gleznotājs Pablo Pikaso.

Astotā kuģu diena, un atkal jūrā. Izmantoju vingrotavu un peldbaseinu pirms brokastīm, jo vēlāk būs pārblīvēta ar ceļabiedriem. Iemanos, ka peldbaseinā jālieto peldu brilles vai nebāzt galvu ūdenī ar atvērtām acīm, jo ūdens stipri hlorēts un kož kā velns. Starp ēšanas laikiem vēl uzspēlējam basketbolu un izstaigājam kuģu gaiteņus, veikaliņus un bārus.

Gaidām rītdienu. Būsim Kanārijas salas, Laspalmas pilsētā, kur atrodas pasaules mantojumā ierakstītā priekšpilsētiņa – Vegueta.

Kristaps Zariņš
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl