Mūžības vārti paši neveras

Palielināt / Enlarge

Grāmatas „Mežam veltīti mūži“ vāks.

Centušies aptvert gandrīz neaptveramo, – tā visīsāk varētu raksturot grāmatas Mežam veltīti mūži. Mežkopju piemiņas ceļvedis (2016) veidotājus un izdevējus.

Latviešu cilvēkam mežs allaž bijis garīgs un fizisks patvērums, bet par tā vērtību īsti aizdomājamies tikai tad, kad kādi liktenīgi spēki vai lēmumi šo zaļo dzīves telpu iznīcina. Mūsu ģimenei, ziemā braucot cauri Pierīgas mežiem, bija izveidojusies tradīcija citēt Zentas Mauriņas domu: „Ja par sarmas klāto mežu būtu jāmaksā ieejas biļete, tad pie tā stāvētu garum garā rinda...“ Vai tiešām neprotam novērtēt to, kas it kā dots bez maksas?! Tikai meža ļaudis zina, cik daudz pūļu prasa visiem piederošā bagātība – mežs – vienalga, kas rakstīts uz norādes (privāts vai valsts īpašums) ceļa un stigas maliņā.

Vienai profesijai veltītu enciklopēdiju pasaulē netrūkst, bet šī jaunā grāmatā ir unikāla ar to, ka iemūžinājusi ne tikai mežkopju un viņiem radniecisku profesiju censoņu dzīvesstāstus, bet arī vizuāli parādījusi, kāda ir mūsu kapu kultūra, ar kuru pamatoti varam lepoties. Apbedījumi ir cilvēciskās piemiņas daļa, jo Mūžības vārti paši neveras... Savukārt vērtīga grāmata ir Mūžības daļa, to esmu apgalvojusi vienmēr.

Reiz kādā grāmatizdevēju sarunā nācās dzirdēt joku: „Ja pa kapiem mēnesnīcas gaismā klejo rakstnieks, tas nozīmē – meklē asas izjūtas romānam, bet, ja pār kapu sētu ar lukturīti rokā lec novadpētnieks – tas nozīmē, ka rītdien jānodod tipogrāfijā kāds dokumentāls darbs, kurā vēl precizējami daži gadskaitļi.“ Šķirstot 718 lapaspušu biezo sējumu, top skaidrs, ka tieši greznākos vai vienkāršākos kapakmeņos iekaltie gadskaitļi ir bijuši grāmatas veidotāju drošākie palīgi. Daudzu jo daudzu kapu kopiņu galvgalī lasāms lakoniskais profesijas apzīmējums MEŽKOPIS, neskaitāmas akmens piemiņas zīmes rotātas ar ozola vai bērza zariņu grafisko attēlu. Bet vai cilvēkam var atstāt mūžīgāku piemiņas zīmi kā viņa izloloto darbu? Viena no grāmatas veidotājām, Aija Zviedre, pēcvārdā saka: Laba piemiņa aizgājušiem mūžiem ir Latvijas meži, bet arī tie nav mūžīgi. Lai cik skumji tas neskanētu... Jā, arī tautasdziesma par mūžīgiem atzīst vienīgi akmentiņu un ūdentiņu, bet ne burvības, enerģijas un pārsteigumu pilno Latvijas mežu, kuram mēs tik ļoti gribētu vēlēt Saules mūžu...

Pat ja visi šīs grāmatas varoņi paši varētu liecināt par sevi, grāmatas pamatmateriāls būtu tikpat dažāds (un pat kontrastains) kā drukātā formātā redzamais. Dzīvo darba un profesiju biedru veikums un vākums ir kā herbārijs – pa lapiņai, pa ziediņam, pa saknītei vākts un apkopots. Grāmatas veidotāji ir bijuši savā darbā tik čakli kā vāveres un droši uzdevuma skaidrībā kā mežu audze pirms negaisa. (Jo – vai! – kā kritizēs tie, kas nav roku pielikuši.)

Manā dzimtā, diemžēl, nav neviena mežinieka. Taču šajā grāmatā ātri vien kā draugus satieku tos, par kuriem dzīves gaitās dzirdēts: dzejnieces Andas Līces tēvu – Robertu Līci, Aizupes Meža tehnikuma direktoru Modri Grantiņu (pēc kura nebeidz un nebeidz skumt viņa audzēkņi, satīriķi Pēteri Ēteri (Kārli Sausnīti), leģendāros siguldiešus Antonu Breidaku un Mārtiņu Balodi, vēsturiski tālo, bet man saulē atkal ceļamo Olaines mežsargu – Eiženu Heinrihu Ostvaldu. Cauri grāmatas lapaspusēm koku galotnēs aizvijas kora Silvicola lepnās un stiprās balsis; arī tās, kuras turpina skanēt vien tuvinieku atmiņās.

Bieži dzirdēta rezignēta nopūta: Ja vien zinātu, kur meklēt, uz kapa noliktu ziediņu... Mežam veltīti mūži iemūžinājuši arī savu aizgājušo kolēģu kapa vietu visprecīzākās koordinātes, viņi spējuši sniegt arī ļoti plašu informāciju par Rietumu trimdā aizgājušo un Austrumu lēģeros pazudināto tautiešu likteņiem. Grāmatas vizuāli korekto noformējumu lieliski papildina mežam un tā sabiedrotajiem veltīto grāmatu pirmie vāki, kuru autori ir grāmatas varoņi. Pēc noformējuma pavisam vienkāršās brošūras un grāmatiņas tā vien aicina – dot tām otro elpu, vieglu roku neizmest makulatūras kaudzītē!

Un galvenais, dižā projekta izlolotāja un līdz uzvarošam galam novedēja Judīte Putāne sola: „Grāmatas veidotāji nolēmuši savu darbu turpināt. ...informāciju ievietosim interneta mājaslapā. Lūgums redakcijai iesūtīt pamanītās neprecizitātes, drukas kļūdas un papildinājumus, fotogrāfijas un dokumentus. Ceram sagaidīt aprakstus un ieteikumus arī par personām, kuras nav iekļuvušas grāmatā.“

Jā, Mūžības slieksni pārkāpušajiem mežkopjiem atdots patiess gods un slava. Nu kārta – šodienas censoņiem, kuri neļauj mūsu meža zaļumam zust, bieži vien kailām rokām un ar taisnības liesmu sirdī stāvot pretim meža apzadzēju un piegānītāju un malumednieku ordām, arī – augstāko varas ešelonu nadzīgajiem darboņiem. Jo, kā jau paredzēja Kārlis Skalbe:

Sasisti senču upuru trauki,
Miglā tīti dzimtenes lauki,
Zem sila sirmiem zariem
Miera nav sentēvu gariem...

Vienmēr kādam jāstāv nomodā par tautas fizisko un garīgo mantojumu. Un MEŽS savā būtībā ir kā brīnums – ar miesu un dvēseli. Fiziski un dvēseliski kopjams.

Patiecos grāmatas kolektīvam, ka varu turēt rokās šādu grāmatu – dvēseļu enciklopēdiju, jo labi varu iedomāties, cik pašaizliedzīgu pūļu tas viņiem prasījis.

Anita Mellupe, grāmatizdevēja
Laikrakstam „Latvietis“