Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

1918. gada 18. novembrī proklamētā Latvijas valsts ir izveidota, apvienojot latviešu vēsturiskās zemes un balstoties uz latviešu nācijas negrozāmo valstsgribu un tai neatņemamām pašnoteikšanās tiesībām, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem, nodrošinātu Latvijas tautas un ikviena brīvību un sekmētu labklājību. Šādi sākas Latvijas Republikas Satversmes preambula.

Valodas nozīme bija skaidra pat tumšākos padomju laikos. Grāmatas Latviešu valodas gramatika VIII-XI klasei. I daļa (Rīga, 1954) ievadā lasām: „J. V. Staļins norāda: «...valodas kā cilvēku sazināšanās līdzekļa kalpojošā loma nav tāda, lai tā kalpotu vienai šķirai par ļaunu citām šķirām, bet gan tāda, lai tā vienādi kalpotu visai sabiedrībai, visām sabiedrības šķirām. [..] Vajag tikai valodai atiet no šās visas tautas pozicijas, [..] lai tā vairs nebūtu cilvēku sazināšanās līdzeklis sabiedrībā, lai tā kļūtu par kādas socialas grupas žargonu, degradētos un nolemtu sevi izzušanai.»

Tās pašas grāmatas 1958. gada izdevumā ir pilnīgi pazudis J. V. Staļins, bet teksts ir apmēram tas pats: „Tiklīdz kāda valoda kļūst par vienas šķiras vai grupas īpašumu, tā beidz eksistēt kā valoda“.

Ar šo garo ievadu gribu jautāt, – kas Latvijā šodien notiek ar latviešu valodu? Vai tā ir patiešam visas Latvijas tautas sazināšanas līdzeklis, vai ir kļuvusi par vienas grupas – latviešu – īpašumu? No pirmā acu uzmetiena liekas, ka viss kārtībā – norādes latviski, veikalos runā latviski, valsts iestādes darbojas latviski.

Bet TNS Latvia 2015. gadā veiktais pētījums par valodas zināšanām Latvijā atklāja, ka 6% Latvijas iedzīvotāju vecumā no 15 līdz 74 gadiem vispār nav spējīgi sazināties latviešu valodā, un vēl 8% pārvalda latviešu valodu tikai pamatlīmenī.

Vēl bēdīgāka pieredze liek prasīt, – kā tas ir iespējams, ka daļa no tās paaudzes, kura ir dzimusi neatkarīgā Latvijā, uzaugusi neatkarīgā Latvijā un gājusi valsts skolās neatkarīgā Latvijā tomēr nepārvalda valsts valodu pietiekami labi, lai saprastu kaut ko vairāk nekā to minimumu, kas vajadzīgs, lai nokārtotu eksāmenus?

Kaut kas ir steidzīgi jāuzlabo latviešu valodas mācīšanā skolniekiem, kuru dzimtā valoda nav latviešu valodā. Valodniecība ir ievērojami attīstījusies kopš Staļina brīdinājumiem, bet vai mēs mācēsim, un, vēl svarīgāk, – vai mums būs griba izmantot zinātniskus pamatus, lai nodrošinātu latviešu valodas pastāvēšanu kā saziņas valodu visām Latvijas tautām?

Alternatīvs ir mūsu valodas izzušana.

GN
2016. g. 8. jūnijā