Māra Branča skatījums – Personības metamorfozes

Palielināt / Enlarge

No ekpsozīcijas. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Olas uz pannas. 1975. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Jānis Poruks. 1981. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Maksātnespējas administrators Māris Sprūds un viņa ģimenes locekli. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Jānis Dāvis. Ap 1998. Audekls, akrils FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga. 2007. Audekls, akrils. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Miervaldis Polis. Aspazija. 1995. Audekls, akrils. FOTO Māris Brancis.

Latvijas Nacionālais mākslas muzejs savas renovētās telpas 4. maijā atklāja ar Miervalda Poļa darbu izstādi Ilūzija kā īstenība, kā centrālo, kas tur skatāma līdz 24. jūlijam. Lai tur nokļūtu, pēc tam, kad esi uzkāpis pa plašajām, majestātiskajām kāpnēm līdz parādes durvīm turpat vai otrajā stāvā, jādodas pazemē. Rodas sajūta, ilūzija, kā līdzīgi Maijai Annas Brigaderes ētiskajā pasaku lugā Maija un Paija; mums jālaižas dziļi jo dziļi pazemē, jāizstaigā, tā sakot, Dantes Elles apļi, lai īstenotu savu nodomu. Gājiens ir garš. No arhitekta Neimaņa projektētās ēkas klasisko vērtību pasaules soli pa solim jāslāj mūsdienu primitīvo (laikmetīgo!) formu ejās, plaknēs, telpās, gaņģos.

Kamēr ej garo gājienu lejup, ir laiks daudz ko pārdomāt, – piemēram, par renovācijas ieguvumiem, par pirmajām izstādēm atjaunotajā muzejā. Arī par to, kādēļ izvēle kritusi uz Miervaldi Poli, ar šo atklāšanas pasākumu izceļot šo gleznotāju jaunāku un vecāku mākslinieku vidū. Jubileja gleznotājam tā kā būtu vēl jāgaida; – viņš dzimis 1948. gadā (70 viņam paliks 2018. gadā, kad mēs svinēsim Latvijas 100. jubileju). Jā, kādēļ viņš ir ievērības cienīgāks? Tikai tādēļ, ka līdz šim viņš pats nebija sadomājis sarīkot pamatīgāku savas daiļrades inventarizāciju? Vai tādēļ, ka tā viņu vairs neinteresē, vai ka bija gaidījis savu stundu? Ka radīsies atsaucīgi sponsori? Vai tādēļ, ka grāmata bija jau kādu laiku iznākusi un to bija sarakstījusi ne pašmāju jaunkundze vai laikmetīgās mākslas zinātniece, bet gan ārzemniece (!) – amerikāņu mākslas zinātniece Eimija Brizgela (Amy Bruzgel). Skan pavisam labi. Un viņa pie tam ir atzinīgi izteikusies par Miervaldi Poli ne tikai Latvijas vai Eiropas, bet arī pasaules kontekstā. Tad arī mums pašu viņu jāizceļ citu vidū.

Šādi prātuļojot, pie pareizās atbildes nenonāksi, vienīgi, ja iemesls bija pavisam triviāls – muzejam par katru cenu gribējās būt mūsdienīgam.

Atmetīsim arī šo pieņēmumu; – galu galā visa pamatā ir māksla.

Plašāka publika pirmo reizi Miervaldi Poli un viņa toreizējo sievu gleznotāju Līgu Purmali iepazina izstādē Poligrāfiķu kultūras namā, kurā pēdējā studiju gadā – 1975. gadā viņš starp citiem darbiem izlika apskatei uz metāla pannas uzgleznotas olas dažādās sacepuma pakāpēs. Kaut ko tādu 1970. gadu vidū padomju skatītājs nevarēja iztēloties ieraugām. Visu ko, tikai ne olas, kaut ko tik vienkāršu un pat triviālu. Uzgleznots bija tik meistarīgi, ka radās īstenības ilūzija.

Šis ir laiks, kad viena neliela daļa latviešu mākslinieku aizrāvās ar foto reālismu, starp tiem Bruno Vasiļevskis, Imants Lancmanis, Guntis Strupulis. Miervaldis Polis līdzīgi kā Bruno Vasiļevskis gleznoja koku – lielu egli – zaļas ainavas vidū. Arī šīs ainavas ir meistarīgi uzgleznotas, pie tam zaļš uz zaļa; krāsu, ko mākslinieki uzskata par vienu no grūtākajām. Miervaldim Polim izdevās pārliecināt skatītājus un kritiķus par savu neordināro meistarību.

Tad izstādēs parādījās portreti, vispirms nepretenciozs pašportrets (1976), tad mātes portrets (1977). Ik detaļa te ir skrupulozi precīzi attēlota. Astoņdesmito gadu sākumā parādījās tādi darbi kā Vēls vakars, kas stāsta par Līgu Purmali intīmākā atmosfērā, nekā bija pierasts padomju mākslā atklāt (lai gan nekas pikants tad nebija, salīdzinot ar šodienu, kad intīmā dzīve ir sabiedrības, preses un interneta centrā). Nekas nepieklājīgs gleznā nebija, vien vaļīgāka situācija, ikdienišķa, kādu sastopam katrā ģimenē vai ik dienu.

Pavisam drīz Miervaldis Polis gleznoja darbus, veltītus dzejniekiem (Kārlim Skalbem, Jānim Porukam u.c.), veidojot tos gan kā grāmatu atvērumus, gan kā pie dēlīša pamatnes piestiprinātas fotogrāfijas. Mākslinieks tiecās pēc ilūzijas, kāda var rasties, ieraugot šādus un citus viņa darbus; – liekas, ka skatām fotogrāfijas imitāciju, pamanām, ka tā ir ar lauzītiem stūriem, turpat jaušami netīru pirkstu nospiedumi vai līmlentes mākslīgais spožums, maigās ēnas pie fotogrāfijas malas, kas atklājot tās biezumu. Šī tipa gleznas izsauca sajūsmu un apbrīnu par gleznotāja un zīmētāja izcilību, neatkārtojamību – līdz šim tā neviens nestrādāja.

Šis laiks sakrita ar perestroiku, ar lēnu tautas garīgo mošanos, ko veicināja arī folkloras kustība. Miervaldis Polis vairākkārt šo kustību akcentēja savā daiļradē, attēlojot Līgu sēžam un sapņojam Kurzemes ainavā Bārtas tautas tērpa kostīmā, kas kompozicionāli atsauca atmiņā renesanses laika portretus ar zemu ainavu fonā.

Mākslinieka darbi sasaucās ar Imanta Ziedoņa, Imanta Auziņa un daudzu citu dzejnieku liriku, kas garīgi stiprināja tautu, neļāva aizmirst savas dziļākās saknes, kas stiepās sirmā senatnē. Miervaldis Polis dažkārt netieši sasēja latviešus ar Eiropas kultūru.

Bet viņš astoņdesmitajos gados pamazām audzēja savu pašapziņu, diedzēja un loloja egocentrismu. Sākumā viņš sevi rādīja dažādās situācijās kā neatņemamu sastāvdaļu renesanses un vēlāku laiku mākslas darbu reprodukcijās, iekomponējot sevi. Pašapziņa auga mēnešiem, līdz 1986. gadā Miervaldis Polis dibināja Egocentru. Pēc gada viņš jau kā bronzas cilvēks pirmo reizi parādās Rīgas un pēc tam citu pilsētu ielās. Bronzas cilvēks vēlāk pasludināja, ka cilvēkam piemīt tieksme „tapt glorificētam, tieksme pēc slavas, pēc varas, pēc nemirstības, tieksme pašslavināties.“ Viņam liela taisnība, bet ar laiku Miervaldim Polim pašslavināšana kļuva par neatņemamu viņa personības muskuli virzībai uz priekšu un savu taku atrašanai.

Deviņdesmitajos gados kapitālisms arvien noteiktāk noteica mūsu dzīvi un domāšanu, morālos un ētiskos principus. Miervaldis Polis kļūst par, tā sakot, galma mākslinieku. Viņš gleznoja gan vairākus Rīgas mērus, gan Gunti Ulmani un Vairu Vīķi-Freibergu. Tie ir reprezentatīvi parādes portreti, kuros izrādīta cieņa pret šīm amatpersonām.

Bet tad centrālo vietu viņa radošajās izpausmēs ieņem mūsu jaunbagātnieki, kuru galvās bieži nav vairāk kā nauda un apšaubāma gaume. Nezinu, cik šajos portretos parādās personības atklāsme, tā vien šķiet, ka bieži tādas nemaz nav, tad pirmajā plānā izvirzās salkanība, sīrupainas krāsu gammas un kompozīcijas, ka metas jau šķērni.

Kopš šis izstādes apskates, domas atkal un atkal atgriežas pie vairākiem jautājumiem. Viens no tiem saistās ar ētiku. Ilgus gadus Miervaldis Polis gāja tautai pa priekšu, vizuāli atklājot to, ko citi izteica vārdos, skaņās, melodijās. Aiztek vēl krietns laika sprīdis, un mākslinieks, visu iepriekšējo aizmirsis, kā hameleons pielāgojas situācijai. Saprotams, ka nauda ir ļoti spēcīgs dzinulis, īpaši šodien. Bet tomēr nav skaidrs šāda kūleņa iemesls, kādu veicis Miervaldis Polis.

Tiek atrasts arguments, ka, lūk, uzlūkojot spāņa Velaskēza gleznoto pāvesta Inokentija X portret, sajūtami šermuļi pārskrienam pāri augumam. Tomēr šādu patiesības pakāpi Miervalža Poļa mūsu bagātnieku ģīmetnēs nav ko gaidīt, viņš glaimo pasūtītājam, paijā viņa brūces liegiem rokas pieskārieniem. Kāds modelis ir patiesībā, tas paliek apslēpts.

Tomēr Miervalža Poļa meistarība ir apbrīnojama, tādu laikam latviešu mākslā nav sasniedzis neviens. Tā ir apbrīnojama un godājama.

Arī izstāde ir iekārtota izcili. Kuratore Daina Auziņa savākusi ap 200 darbu, no kuriem daudzi ir privātkolekcijās. Tas vien ir apsveicami. Mākslinieks iekārtotājs ir Ojārs Pētersons, kurš lieliski veicis telpas plānojumu, ļaujot no katra pagrieziena atklāt ko jaunu. Izstādē atklājas Miervalža Poļa daiļrade kā sarežģītas, ļoti apdāvinātas personības metamorfozes.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“