Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

„Mana dzimtene ir kaujas lauks ar miroņiem, – man to pat bērni saka.“ Kas liek cilvēkam teikt šādus vārdus, arī ja tikai daiļliteratūrā? Un vēl to pastiprināt ar vārdiem „Miroņi ir labāki nekā dzīvie“.

Neanalizēšu pazīstamo lugu – to ir darījuši erudīti literatūrzinātnieki. Bet stāvot pie protagonistes kapa pirms dažām dienām, prātā ieskrēja pretrunīgas domas. Mēs visi esam cēlušies no pīšļiem, un visi atgriezīsimies atpakaļ pīšļos. Nav vajadzīgi svētie raksti, lai saprastu, ka katram dzīve reiz beigsies. Tomēr latvieši ar savu kapu kultūru ir izveidojuši saiti starp pagātni un tagadni – starp miroņiem un dzīviem. Ja 400 gadus vecais stāsts vēl spēj aizkustināt un pievilkt ziņkārīgos, tad jāsaprot, ka ir kādas saites, kas stiepjas pāri laikam.

Protams, neesam unikāli ar šādām saitēm, bet nemēģināsim tās noliegt. Jūnija mēnesis mums atgādinās kārtējo reizi par latviešu tautas ciešanām – gan par nāvi, kas nedaudzos mēnešos piemeklēja lielu daļu uz Gulaga izsūtītos, gan par izdzīvošanu, ko daži pieņēma kā lāstu, jo tā uz laiku viņus šķīra no slepkavotiem ģimenes locekļiem.

Kad mēs pieminēsim 20. gadsimta Latviju, tad neizbēgsim no šaušalīgās patiesības, ka mūsu zeme ir precīzi kaujas lauks ar miroņiem. Bet neveiksim pieminēšanu tikai formālā veidā ar ziediem pie Brīvības pieminekļa un cēlām runām. Abi ir vajadzīgi, bet tikpat svarīgi ir katram savās privātās pārdomās izjust to, ka mūsēji ir visapkārt – vienalga vai dzīvi, vai miruši. Atcerēsimies arī tos, kuriem nav kapa vietas šai zemē, jo, vienalga, viņi ir pie mums un ar mums.

Kaujas lauks ar miroņiem ir samērā pareizs apraksts, bet mēs varam ar to apieties dažādos veidos. Latviešiem nav ierasts vienkārši gaudot un vaimanāt, sastopoties ar nāvi. Ja tā būtu, tad mums ir objektīvi iemesli nepārtraukti vaimanāt no rīta līdz vakaram. Mēs drīzāk ielaižamies sarunā ar aizgājēju, atvēlot tam goda vietu bēru mielastā un regulāri apciemojot tā kapa vietu.

Kopumā neuzskatām, ka miroņi ir labāki nekā dzīvie, bet gan zināmā veidā līdzvērtīgi.

Kas tad īstenībā ir palicis pāri no aizgājējiem? Tāpat kā mīlestība ir mūs pašos, tā arī saikne ar senčiem ir mūs pašos. Jo stiprāka tā saikne, jo stabilāki mēs jutīsimies savā zemē. Nav runas tikai par mīļām atmiņām, bet gan par dzīvu abpusēju dialogu.

Patiešām – mīla ir stiprāka par nāvi.

GN
2016. g. 2. jūnijā