Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Baltijas Universitātei 70

Atmiņas par diviem profesoriem (3)

Laikraksts Latvietis Nr. 410, 2016. g. 13. maijā
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Profesors N. Rozenauers ar Guntaru Saivu pie Vindzoras Universitātes Kanādā 1965. gadā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Noslēgums. Sākums LL408, LL409.

Profesors Nikolajs Rozenauers

Profesors Nikolajs Rozenauers Sidnejā nodzīvoja no 1949. līdz 1963. gadam. Viņš bija viens no tiem nedaudzajiem latviešu ieceļotājiem, kas Austrālijā iebrauca bez divu gadu darba līguma, jo, vēl Vācijā esot, bija pieņēmis darba piedāvājumu par vecāko lektoru toreizējā Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas Universitātē, ko mēs tagad pazīstam kā Jaundienvidvelsas Universitāti.

Kad es 1951. gadā iesāku studijas šajā universitātē, profesors tur jau bija nostrādājis vienu gadu.

Ar profesoru jau nedaudz tuvāk biju iepazinies Pinebergā, kad 1948. gada vasarā mani iesvētīja reizē ar viņa dēlu Alfrēdu. Studējot un vēlāk strādājot Jaundienvidvelsas universitātē, sastapšanās ar profesoru universitātes gaiteņos un pagalmos bija diezgan bieža. Arvien kādu brīdi parunājamies.

Profesors nekādā veidā nebija ar mieru mācīt savus priekšmetus pēc jau nostabilizētām šabloniskām metodēm. Tā radās zināma rīvēšanās, jo kontinuitātes dēļ divas dažādas metodes nebija jaucamas. Profesoram galvenokārt uzticēja mācīt tos Sidnejas Tehniskās koledžas (STC) absolventus, kuri vēlējās iegūt universitātes grādu. Lai to iegūtu, bija jāpārstudē vairāki priekšmeti universitātes līmenī.

Profesors turpināja savu zinātnisko darbu. Uzturēja sakarus ar savas nozares speciālistiem visā pasaulē, piedalījās zinātniskās konferencēs, rakstīja zinātniskā presē. Piecdesmito gadu sākumā liela popularitāte savu kolēģu un studentu starpā viņam nebija. Pirmie izjuta profesora intelekta pārākumu, otriem profesora lekcijas likās par nesaprotamām un pasniegšanas veids par zinātnisku. Varētu pat teikt, ka profesoram bija jāstrādā zināmā vakuumā. Te nu jāpiezīmē, ka tajos gados Jaundienvidvelsas Tehnoloģijas Universitātes mācībspēki vēl lielāko tiesu komplektējās no bijušās STC mācībspēkiem. Jau pēc nedaudz gadiem par nekādu zinātnisku vakuumu universitātē nevarēja runāt.

Vienīgais zinātnieks Latvijā, ar kuru Rozenauers jau no 1960. gada sarakstījās, bija viņa kādreizējais izcilais students, profesors Oļģerts Ozols – zinātnieks mehānismu un mašīnu teorijā ar pasaules vārdu. Ozols bija studējis LU mehānikas fakultātē (matrikula 23007) no 1938. līdz 1943. gadam. Sarakstes laikā profesors Ozols bija Latvijas Lauksaimniecības universitātes mācībspēks un no 1966. gada līdz pat savai nāvei 1976. gadā tās rektors. Abi bija apmainījušies ar 50 vēstulēm.

1955. gadā, sasniedzot 65 gadu vecumu, izbeidzās viņa vecākā lektora darbs. Universitāte gan vēl deva iespēju viņam lasīt vairākus priekšmetus, kas tomēr vairs nebija viņa specialitātē. Viens no tādiem bija tēlotāja ģeometrija. Man, arī kādu laiku strādājot tajā pašā universitātē, kādu semestri bija uzdevums asistēt viņam šinī priekšmetā. Rīcības brīvība, kā šo priekšmetu pasniegt, bija ļoti maza. Apbrīnojama bija Rozenauera zīmējuma precizitāte. Toreiz tikai ar trīsstūriem, cirkuli un krītu. Pēc lekcijām parasti profesoru aizvedu uz mājām. Tur kādu laiciņu pavadījām dažādās pārrunās, iebaudījām kādu glāzīti stiprāka dzeramā un piekodām pa desas šķēlītei.

Sarūgtināts par savu degradāciju, Rozenauers pieņēma viesprofesora darbu Vindzoras Universitātē, Kanādā. Pēc tam no 1967. līdz 1970. gadam bija viesprofesors Tenesijas Tehnoloģiskajā Universitātē Kukvilē, ASV. Turpināja rakstīt zinātniskā presē un piedalījās konferencēs. Abi ar sievu apmeklējām profesoru Vindzorā 1965. gadā, pavadot tur skaistu dienu.

Personiskā dzīvē profesors bija ļoti draudzīgs, ar lielu humora izjūtu. Pie izdevības patika sulīgi izteikties, ja situācija to prasīja. Patika izklaidēties, spēlējot kārtis. Viņam bija laba humora izjūta, patika stāstīt anekdotes, it sevišķi dāmu sabiedrībā. Dēla Alfrēda saderināšanās vakarā kādas pāris stundas stāstīja anekdotes. Jautāts, kā visas tās var atcerēties, atbildēja, ka to, kas reiz dzirdēts, taču nevar aizmirst.

Rozenauers bija dzimis virsnieka ģimenē 1890. gada 8. decembrī Svētes pilī pie Jelgavas.

Profesora tēvu ir pieminējis arī Jēkabs Vītols savās atmiņās. Vītols, rakstot par vācieti Dombrovski, pensionētu Jaunjelgavas pastmeistaru, vīru ar platu, lielu bārdu, piemin, ka viņa meitu bija apprecējis atvaļināts Krievijas armijas virsnieks Rozenauers – LU profesora Nikolaja Rozenauera tēvs, kurš bijis apriņķa policijas priekšnieks citās Kurzemes pilsētās un laikam arī Jaunjelgavā.

Studējis Pēterburgas ceļu inženieru institūtā. 1922. gadā sācis darbu LU tehniskās mehānikas katedrā kā profesora Alfreda Vītola jaunākais asistents. No 1936. gada pēc Dr. grāda aizstāvēšanas profesors, kā jau lasījām, viens no pasaules vadošām autoritātēm mehānismu kinemātikā. Latvijas Universitātes rakstu Mehānikas fakultātes sērijā publicējis 18 rakstus un vēl 16 rakstus dažādos ārzemju izdevumos. Trimdas gados publicējis vēl 22 rakstus. Vairāku lekciju konspektu un mācību grāmatas Mehānismu kinemātika autors. Šo grāmatu Austrālijā pārtulkoja arī angļu valodā. To izdeva vispirms Sidnejā un pēc tam Ņujorkā. Grāmatas līdzautors skaitījās profesors A. H. Villis no Jaundienvidvelsas Universitātes, kam gan bija pazīšanās grāmatu izdevniecības firmās, bet labākā gadījumā varēja tikai noapaļot angļu valodu.

Profesora zinātniskais devums ir labi apzināts Latvijā. 1995. gada 11. maijā bija pat viņam veltīts piemiņas sarīkojums LU rektorāta sēžu zālē. Šo sēžu zāli varētu apzīmēt par svētāko vietu visā universitātē, jo šī zāle ir domāta tikai rektora apspriedēm ar fakultāšu dekāniem. Sarīkojumā cildināja profesora devumu zinātnei. Izņemot mani, neviens no klātesošiem nebija Rozenaueru satikuši, bet visi par viņu bija dzirdējuši. Te nu vēlreiz jāpiezīmē, ka padomju laikā tehniskās fakultātes no LU bija pārceltas uz RTU. No universitātes arhīviem RTU docents Dr. Helmuts Guļevskis bija sagatavojis pārskatu par profesora darbu universitātē no pašiem pirmsākumiem līdz pat bezalgas atvaļinājuma piešķiršanai 1944. gada vasarā. Mani lūdza pastāstīt par profesora gaitām gan BU, gan arī Austrālijas dzīves posmā. Uzsvars bija uz manām personiskajām atmiņām par profesoru kā mācības spēku un cilvēku.

Par profesoru varēja lasīt arī RTU laikraksta Jaunais Inženieris 1995. gada 15. decembra numurā. Tāpat par viņu bija raksts Latvijas Vēstneša 1998. gada 27. marta numurā un vēl citur.

Pēc profesora nāves 1970. gada 24. martā Kukvilē, ASV, viņa dēls tēva grāmatas un žurnālus bija novēlējis Tenesijas Tehniskās universitātes bibliotēkai, jo tajā laikā nevarēja iedomāties, ka šīs grāmatas kādreiz varētu noderēt Latvijas Universitātei. Dažus citus materiālus pārsūtīja no Sidnejas uzglabāšanai Misiņa bibliotēkā.

Abu profesoru mirstīgās atliekas ir apglabātas Sidnejas Latviešu kapsētā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com