„Visu laiku snieg“

Palielināt / Enlarge

Ilmārs Blumbergs. „Visu laiku snieg“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilmārs Blumbergs. „Visu laiku snieg. VI“. 1996-2001. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Ilmārs Blumbergs. "Seja ar tumši zilo apsēju". 2010. FOTO Māris Brancis.

Nezinu, vai ikviens, kuram jelkad ir bijusi saskare ar Ilmāru Blumbergu, domā, ka viņš bija ģēnijs, kā tagad nereti izskan, taču tas, ka viņš nebija parasts cilvēks, bet gan neordināra personība, to gan, manuprāt, apzinās katrs. Būt viņa sabiedrībā un klausīties viņa pasaules redzējumos, viņa garīgajos atklājumos bija kā īpašs dūjas pieskāriens, tikko apjaušams, tikko notverams, bet nozīmīgs gan. Patiesībā viņa gara pasaules pieskāriena svētību un ietekmi varēja apjēgt tikai vēlāk. Tagad, kopš 11. februāra, kad mākslinieks beidza šīs saules dzīvi, un kopš 15. februāra, kad viņa miesas tika kremētas, pagājis pietiekoši liels laiks, lai saprastu, ko latviešu kultūrā esam zaudējuši. To palīdz atskārst steidzīgi sarīkotā pēcnāves izstāde, kas no 29. februāra līdz 29. maijam skatāma Latvijas Nacionālais mākslas muzejs izstāžu zālē Arsenāls, eksponējot Ilmāra Blumberga ciklu Visu laiku snieg (1989-2011), kurā ietilpst 35 darbi.

Traģiskā satura dēļ šo ciklu bija grūti skatīties jau tad, kad tas parādījās pirmo reizi un kad mākslinieks bija mūsu vidū. Tagad tas iegūst vēl kādu dimensiju – mūžības tuvumu.

Jau ilgāku laiku Ilmārs Blumbergs mazohistiskā tīksmē dažādos veidos iekļāva sevi mākslas darba radīšanas procesā, padarīja sevi par savu mākslas darbu sastāvdaļu – video lentēs, fotogrāfijās, zīmējumos, sejas nolējumos un citur, līdz ar to nebija darītāja un procesa dalījuma, autors un mākslas darbs kļuva viens veselums. Mākslinieks sasēja sevi un mākslu ciešā kamolā, kura vienu no otra dzīparus neatdalīt. Viņš pētīja sevi, risinot trīs savas daiļrades tēmas – mīlestību, nāvi un Dievu. Ar vārdu dievs, kā liekas, nav jāsaprot kā Jēzus Kristus, bet gan kā kādi augstāki spēki, kas valda pār pasauli un kas nosaka ikviena cilvēka likteni.

Cikls Visu laiku snieg vēsta par autora Ilmāra Blumberga un viņa ģimenes, patiesībā visas latviešu tautas, pārdzīvoto padomju okupācijas laikā. Viņa tēvu Valteru Blumbergu 1943. gadā iesauca leģionā. Kā vada komandieris viņš apmācīja jauniesaucamajos, taču 1944. gada maijā, kad viņu sūtīja uz fronti, Valters Blumbergs dezertēja un slēpās. Pēc padomju varas atjaunošanas Latvijā, viņš strādāja celtniecībā un atjaunoja studijas LU. 1945. gada 24. martā viņu apcietināja, turot aizdomās par pretpadomju darbību. Viņam piesprieda piecus gadus par dzimtenes nodevību. Līdz 1949. gadam Valters Blumbergs strādāja par tehnisko zīmētāju darba nometnē Rīgā, pēc tam aizsūtīja uz ogļu raktuvēm Kazahstanā. 1950. gada 24. martā soda termiņš beidzās, taču brīvību viņš neatguva. Tās vietā viņu aizsūtīja uz tālajiem ziemeļiem uz Tjuhtetas ciemu, liekot parakstīt dokumentu par mūža nometinājumu.

To uzzinājusi, Valtera Blumberga sieva Margrieta devās pie vīra, pēc gada aizveda arī mazo Ilmāru un nodzīvoja tur trīs gadus līdz laikam, kad pēc Staļina nāves tēvu atbrīvoja, un ģimene atgriezās Latvijā.

Cikls Visu laiku snieg ir stāsts par zēna pārdzīvoto Sibīrijā, pārklājot vēstījumu ar, teiksim, veca cilvēka dzīves un garīgās pieredzes saturu, tādējādi tēli iegūst alegoriju jēgu. Stāstījums, kurā iekļauti arī zēnības zīmējumi un fotogrāfijas, par Ilmāra Blumberga bērnību tālajos ziemeļos un šodienu (lasi: līdz Latvijas neatkarības atgūšanai) saplūst vienā veselā audeklā, saaužas un samērojas ar mūžību, piešķirot personīgajiem pārdzīvojumiem vispārinājuma nozīmi, vēstot par varas nepielūdzamību, nenovēršamību, necilvēcīgumu. Vienlaikus tas ir arī stāsts par ticību un mīlestību. Kā Ilmārs Blumbergs atzinis, māte izturējusi šos lielos pārbaudījumus tikai lielās ticības dēļ un ar lielās mīlestības spēku.

Ciklā vēlākie gadi, kas pagāja pēc atgriešanās dzimtenē mācoties un strādājot, neatbalsojas lapās. Varas motīvs atjaunojas tad, kad mākslinieks pauž par 1987. gada notikumiem pie Brīvības pieminekļa. Tikai tagad viņš netieši atgādina par laiku, kas aiztecējis, kopš pārdzīvotā bērnībā, un kas radījis aizmiršanu jeb mankurtismu, par ko tik izcili stāstīja Čingizs Aitmatovs romānā Pieresvieta.

Izstādē ciklu beidz ar Ilmāra Blumberga sejas masku, aizsietām acīm, izkrāsota, ar īpašām zīmēm pierē. Skatītājs uztver šo masku kā mākslinieku pašu, kas visu to pieredzējis un paredzējis, bet arī kā mūžības vēstnieku. Tomēr vēl laiks pēc viņa aiziešanas ir bijis tik īss, ka šo masku kā vispārinājumu grūti uztvert, drīzāk kā redzamu, taustāmu aizgājušā mākslinieka klātbūtni, atgādinājumu par nāves klātesamību katru mirkli, ko dzīvojam.

Vēstījumi, ko sniedz Ilmāra Blumberga darbi, ir tik neatkārtojami, savdabīgi, ko nesniedz neviens cits mākslinieks un pat literāts. Viņš ir patiesi tāda personība, kāda latviešu kultūrā nav bijusi.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“