Baltijas Universitātei 70

Palielināt / Enlarge

1956. gadā profesors Jēkabs Vītols demonstrē vestes apgriešanu, nenoģērbjot žaketi Aldim Birzulim (tagad Latvijas goda konsuls Sidnejā). Fotogrāfija pirmpublicēta grāmatā Selonijas Sidnejas kopa 1953-2003.

Pirmais turpinājums. Sākums LL408.

Baltijas Universitātei darbu izbeidzot, abi profesori izceļoja uz Austrāliju, apmetās uz dzīvi Sidnejā. Tagad, kad atskatāmies uz Baltijas Universitātes 70 gadiem, vēlos pastāstīt manu vēlāko saskari un atmiņas par šiem abiem profesoriem.

Profesors Jēkabs Vītols

Profesors Jēkabs Vītols pēc Baltijas Universitātes slēgšanas 1949. gadā vispirms izceļoja uz ASV pie savas vecākās meitas Irēnas, bet tad pārcēlās pie jaunākās meitas Livijas Sidnejā. Pinebergā mūsu attiecības bija tipiskas studenta – profesora attiecības. Tuvāk un personiskāk ar profesoru un viņa ģimeni iepazinos Sidnejā, kad 1953. gadā tiku uzņemts Selonijā; prof. Vītols bija arī mans krāsu tēvs.

Kamēr slimība vēl nebija piespiedusi profesoru vairāk pieturēties pie mājas, viņš bija viens no Sidnejas akadēmiskās saimes visaktīvākajiem locekļiem. Pavisam reti bija tie Korporāciju kopas un Selonijas sarīkojumi, kuros profesors nebija klāt. Viņš allaž bija arī īsti aktīvs – runāja konventos, dzirkstīja asprātībās pie alus galda un vadīja dziesmas. Kādreiz tika demonstrēta arī vestes griešana. Šī izdarība, vairāk kā jeb kas cits, atklāja šķietami bargā un nopietnā profesora cilvēcisko seju.

Uz sarīkojumiem profesors bieži gāja kājām. Tā reiz, Sidnejas Botāniskajā dārzā, kur manam draugam arhitektūras studentam bija jādara kādas skices, satikām profesoru, kas teica, ka no rīta esot iznācis pastaigāties. No profesora dzīves vietas līdz Botāniskajam dārzam bija pāri par 20 kilometriem!

Vairakkārt teica akadēmiskās runas gan Sidnejā, gan arī Melburnā. Vienu reizi par Fermā pēdējās teorēmas atrisinājumu ar nolūku parādīt sevis paša atrastu paņēmienu kā pierādīt slaveno teorēmu, kam viņš veltījis pusotra gada brīvā laika. (Šis Vītola versijas pierādījums iespiests 1958. gada Tehnikas Apskata 17. numurā).

Savu specialitāti – tēlotāju ģeometriju Vītols bija ieguvis RPI pie profesora Kupfera. Darbu LU Vītols sāka 1922./1923. mācību gadā. 1929. gada pavasara semestrī viņš pirmo reizi LU lasīja neobligātu kursu – kinemātisko ģeometriju. 1938. gadā ieguva Dr. ing. grādu par disertāciju Algebrisku līkņu kinemātiskā veidošana un kļuva par profesoru un tēlotājas ģeometrijas katedras vadītāju. Ilggadīgs Arhitektūras fakultātes sekretārs.

1938. gadā bija zinātniskā komandējumā Vācijā, Itālijā un Šveicē. Cīrihes Tehniskajā augstskolā nolasīja lekciju ciklu par algebrisko līkņu kinemātisko veidošanu. Šī telpas un plaknes līkņu kinemātiskā veidošana un sistemātiska pētīšana kļuva par Vītola mūža darbu. Viņš bija pavēris matemātiķu skatiem milzīgu daudzumu vēl iepriekš nenojaustu jaunu līkņu un savā laikā bija ticis tālu priekšā daudziem citiem pasaulē atzītiem ģeometriem, un tas bija atzinīgi novērtēts ārzemju zinātnieku aprindās. Itāļu ģeometrs Loria 1939. gadā bija teicis, ka viņš nezinot, ko Vītola darbā vairāk apbrīnot – zinātnieku vai mākslinieku. Diemžēl līdzekļu trūkums bija par iemeslu, ka Latvijas laikā Vītola darbi bija maz publicēti un nelielā skaitā. Pinebergas laikā 287 teksta lappuses un 212 liela formāta līkņu zīmējumu lapas litografētā izdevumā profesors Vītols bija nodevis dažu Rietumvācijas Tehnisko augstskolu bibliotēkām. Pats autors par darba apakštitulu bija minējis Tausend und ein Tag in der Wunderwelt der Funktionen. Märchen der kinematische Geometrie dargestellt von Dr. Ing. J. Vītols. Šo darbu profesors turpināja arī Austrālijā. Līdz mūža beigām bija izpētījis, uzzīmējis un sistematizējis pāri par 4000 līkņu, kuras aprakstītas kādās 365 teksta lappusēs. Pēc profesora nāves šis viņa mūža darbs nonāca pie viņa meitas Irēnas Cīrules Bostonā un tika nosūtīts uz Rīgu uzglabāšanai Misiņa bibliotēkā.

Austrālijas dzīves laikā Jēkabs Vītols uzrakstīja atmiņas, kuras viņš pats nosauca Stāsti un atmiņas par veciem laikiem. Tās bija ļoti personiskas un domātas ģimenei, īpaši mazmeitai Anitai. Mana pateicība Anitai Auziņai, kura iedeva man šo atmiņu kopiju vēl paša profesora rokrakstā. Pirms nedaudz gadiem Anita ar vīru gāja bojā Dienvidamerikas sniegu kalnos. Šīs atmiņas palīdzēja aizpildīt ne vienu vien robu manās zināšanās par profesoru. Pateicoties profesora brāļa Viļa mazdēla Viļa Vītola finansiālam atbalstam, šīs atmiņas Lūcijas Ķuzānes literārā apdarē 2003. gadā iznāca Jumavas apgādā 220 lappušu grāmatā ar nosaukumu Toreiz Sēlijā. Jēkaba Vītola atmiņu stāsti. 13 grāmatas lappuses ir veltītas arī manam atmiņu stāstam Mans profesors.

22 gadus Vītols bija mācījis tēlotāju ģeometriju LU. Maz tomēr ticams, ka 50 gadus vēlāk Latvijā bija daudzi, kas vēl viņu atcerējās. Pats priekšmets ir arī daļēji datorizēts.

Arī pašā LU bija notikušas pārmaiņas. Tehniskās fakultātes bija pārceltas uz atjaunoto RPI, kas vēlāk kļuva par Rīgas Tehnisko universitāti (RTU). Lai tomēr Vītola LU nostrādātie 22 gadi galīgi neizzustu no atmiņas LU un RTU aprindās, uzrakstīju rakstu Profesors Jēkabs Vītols RTU avīzes Jaunā Inženiera 1996. gada 23. maija numurā.

Arī Latvijas Republikas oficiālā laikraksta Latvijas Vēstneša 1998. gada 9. aprīļa numurā bija raksts: „Profesors tēlotājā ģeometrijā Jēkabs Vītols – zinātnieks, kurš izpētījis 4000 līkņu.“

Tā kā profesors bija dzimis Sēlijā, tad man, esot iesaistītam Sēlijas asociācijas darbā, vairakkārt izdevās pastāstīt gan par viņu, gan arī par viņa jaunāko brāli Vili, kas arī savā laikā bija Latvijas Universitātes ārkārtas profesors un saimniecības lietu prorektors.

Pēc īsas slimības 1877. gada 30. augustā dzimušā Jēkaba Vītola mūžs noslēdzās 1961 gada 7. decembrī.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl