Baigi, vecīt, baigi

Vienu nakti pamostos gluži slapjš nosvīdis. Bija rādījušies baigi sapņi. Patiesībā, par sapņiem tos nemaz nevar saukt. Tie bija baigi murgi. Vēl tagad neesmu īsti atkopies, un naktīs trīc kājas un gribās runāt svešvalodas. Pastāstīšu arī jums, kā tas notikās, jo dalītas bēdas esot pusbēdas. Šinī gadījumā tas būtu – dalīts murgs ir pusmurgs.

Bija tāda kā vasaras diena. Zaļa zālīte, sarkanas rozes, mākoņi pie debesīm un saule ar. Pavisam normāla vasaras diena. Es špacierēju pa Frēzera Krezenti un ar baudu apskatu Latviešu Ciemu no dažādām pusēm. Viss jauks un mīlīgs. Tādā jaukā vietā varētu dzīvot līdz mūža beigām. Netrūkst nekas. Varbūt vienīgi varēja kāda pojene būt starp rožu krūmiem, jo man pojenes dikti patīk, bet var jau iztikt arī tā kā ir. Ja vispār tāda vieta kā UTOPIJA ir, tad te tā ir!

Piepeši man liekas, ka sadzirdu cilvēkus runājam. Tas jau nebūtu nekas sevišķs, ja cilvēks ir kaut cik normāls, tad viņam ir jārunā. Nevar visu turēt sev iekšā. Bet mani pārsteidz tas, ka nesaprotu, kas tur tiek runāts. Es taču mūsu jauko latviešu valodiņu esmu runājis no bērna kājas. Un sapratis ar! Un nu piepeši – skaņa ir, vārdi ar tā kā būtu, bet saprašanas nav. Eju uz to pusi, kur skan. Kā tad! Stāv vairāki cilvēki, galvas kopā sabāzuši un burbuļo. Nav brīnums, ka nevarēju saprast. Tā taču nav mana mīļā, dzimtā valodiņa. Un paši runātāji. Tā kā uz melno, tā kā uz brūno pusi. Pasīki augumā – liekas arī, ka būtu izžuvuši vai vismaz krietni pažuvuši. Tas sevišķi uzkrīt, ja salīdzina ar Ciema iemītniekiem LETIŅIEM. Tiem ir pavisam cita stāja – uzreiz var pateikt, ka ir bijuši pie labas maizes.

Man sāk tā kā bailes, kā šaušalas mākties virsū. Paskatos uz otru pusi... tur ar stāv grupiņa svešzemnieki, paskatos uz trešo – tur jau vesela armija – melni, brūni un pelēki – liekās tīri pajauni. Visiem šķības acis, visi burbuļo. Un, man liekās, sāk rādīt uz mani ar pirkstiem. Un smieties!

Kaut gan skriešana nav viena no manām ikdienas nodarbībām, es tagad skrienu. Dikti skrienu. Uz Ciema kantori. Aizelsies metos pie lodziņa – un sviedrus un asaras slaucīdams izdvešu: „Kas te notiek? Kas te tagad notiek? Šausmas, ārprāts – kas notiek?“

Otrā pusē pie lodziņa sēž jaunava, ogļu melniem matiem, šķībām, šaurām, zaļām acīm un smaida; skatās uz mani un kaut ko laipni burbuļo.

...Kad nekā nesaprotu un tāpēc neatbildu, šī sāk runāt angliski... Šeit esot pusmūžu sasniegušu ļaužu Aprūpes nams, kur dzīvojot ķīniešu un vjetnamiešu izcelsmes iemītnieki. Tad viņa žēli purinādama savu galviņu, asarām acīs saka, ka es gan neesot šai vietai nekādā veidā piemērots. Kad nobijies jautāju, vai tad vecus cilvēkus no latviešu izcelsmes te vairs neuzņem, viņa atbild, ka tos sūtot uz... uz... nu, uz to pašu vietu, kur mēs sūtot savus savu laiku nokalpojušus zirgus. Esot kaut kāds sakars ar līmi. Bet tuvāk viņa neko paskaidrot nevarot... Latviešiem Ciems neesot vairs bijis pietiekoši moderns un glauns – neesot vairs pirkuši mājiņas, un tā tas gājis līdz Ciems bijis jāsit gaisā. Tad nu pārdevuši Ciemu ar visiem bērziem un modernajām mēslu kastēm Ķīniešu-vjetnamiešu Tuvināšanās biedrībai – tādas, lūk, esot tās lietiņas... Kas tur tālāk notika un kur bija palikuši dzīves priecīgie hosteļa iemītnieki, to nedabūju uzzināt, jo kalpotāji koridorā taisīja tik ellešķīgu troksni, ka es pamodos – galīgi nosvīdis, un man liekās, noraudājies ar... un man bija dikti drūvīgi ap sirdi... Bet ko tu darīsi? Kam sūdzēsies? Jāsāk tik mācīties ķīniski – tas viss, ko var darīt nākotnes labā.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“