Sveiciens, svētkos!

Šajā dienā, pirms 26 gadiem, tautas pilnvaroti sūtņi izpildīja viņiem uzticēto misiju – pateikt visai pasaulei: MĒS GRIBAM ATPAKAĻ SAVU VALSTI.

Jā, tieši tā – tautas pilnvaroti sūtņi, nevis politiķi! Jo, kas nu viņi toreiz bija par politiķiem... Viens tikko no auditorijas sola, otrs – tās pašas augstskolas pasniedzējs, trešais – zemnieks, kurš nupat kā vēl uz sava belarusiņa sēdējis un zemi aris, ceturtais – inženieris no rūpnīcas, piektais – zinātnieks, sestais... Skolotāji, ārsti, juristi, dzejnieki, mūziķi, kolhozu priekšsēdētāji un pat nesenie kompartijas un komjaunatnes funkcionāri. Todien viņus visus vienoja viena partejiskā piederība: TAUTAS GRIBA. Todien vārds politiķis neskanēja kā lamas...

Pretī bija otrs flangs – Interfrontes deputāti ar sarkano partbiļeti pie sirds. Viņi pēc balsojuma palika demonstratīvi sēžot, kamēr mūsējie cēlās kājās un prieka asarām acīs, apskāvās.

Man bija tā laime 1990. gada 4. maijā būt Augstākajā Padomē kopā ar citiem žurnālistiem un uztvert šos prieka mirkļus, kad atkal tika pasludināta Latvijas valsts; man bija tā laime intervēt deputātus un ļaudis tur ārā. Todien pie sevis nozvērējos: ja kādā pasākumā atskaņos Latvijas himnu, es skaļā balsī ikreiz lepni dziedāšu līdzi. Tā daru joprojām. Un to esmu iemācījusi arī saviem bērniem. Jo patiešām varu būt lepna, ka piederu pie izredzētajiem: ES VARU DZĪVOT SAVĀ VALSTĪ!

Man nav kā utubungai jātup piecūkotā komunalkā, un nav jālien svešā zemē, ar kāju uz pasauli durvis verot. Es esmu bagāta. Man pieder viss, kas vajadzīgs: senču zeme, senču valsts, senču piemiņa un bērni, kuri to glabās tālāk un nebrauks prom uz svešzemēm naudu lasīt, kas spīganu purvā žāvējas.

Tā nu tas ir, bet:

Tev par pilsoni, pasaule, nederu,
kaut man kabatā pases un kartes,
jo es zinu, ka jābūt man Latvijā
augustā, decembrī, martā.
Jo bez manis tur lazdas neziedēs,
jo bez manis tur neizdīgs bekas,
jo bez manis rakstītās kamanās
Ziemsvētki neatbrauks –
pasaulīt, tādas būs sekas.
Māra Zālīte

Iveta Mediņa
4.05.2016.