Kalnos

Otrdien, 22. martā, mūsu Ciema (Red.: Melburnas Latviešu ciema) ļaudis tapa vizināti uz Dandenongu kalniem. Skaista, saulaina un silta diena; kā latvieši teiktu – kā uz pasūtījumu. Reti tādas dienas mums ir, kad vēja nav nemaz arī kalnos, kur parasti ir vēsāks, šodien ir patīkams.

Gar ceļmalu bija augsti koki, bet pamatus sedz daudzas zaļas milzu papardes. Daudzi autobusi bija uz ceļiem, jo visi grib izbaudīt beidzamo saules siltumu pirms nāk ziema.

Sēdu un nogrimstu domās, cik daudz dzīvības var būt zem zaļajām virsotnēm. Skudru un citādu rāpuļu kolonijas tur dzīvo. Katram rāpulim ir savi radi un draugi, ar kuriem jāsadzīvo un jāsatiekas. Arī katrai kolonijai ir savas robežas, kuras nedrīkst pārkāpt.

Mājokļiem jābūt savādākiem. un nevienam nav līdzīga apkopšana. Kur nu vēl lielāki dzīvnieki – ķenguri vai valabiji; katram ir savs stūrītis, kur tie dzīvo no gada uz gadu, no paaudzes uz paaudzi. Visi satiek viens ar otru un par daudz nestrīdas.

Iebraucam skaistā parkā, kas nav par daudz attīrīts: ir tikai celiņi un takas. Var staigāt organizētā veidā ar pavadoņiem. Garākais gājiens ir 10 km, bet daudzi vēl īsāki. Pavadonis stāsta par apkārtnes kokiem, augiem un dzīvniekiem. Mums bija laiks ierobežots, un nekāda lielā pastaiga nesanāca. Laukumā varēja barot baltos, lielos papagaiļus. Pēc samaksas iedod bļodu ar paaugstinājumu vidū. Putni jau zina, ka vidējā bļodā būs sēklas ēšanai; viņi nolaižas ne tikai uz bļodas malas, bet arī uz rokām un pleciem.

Kādu laiku tā turot nogurst rokas un arī putnu nagi ir asi; to sajūt pat drēbēm cauri. Ēdāju ir daudz un skaisti redzēt baltos punktus uz zaļa pamata. Tie ir tik droši, ka pat kāju nagus viens gribēja nogaršot. Bija arī sarkanās rozellas, bet daudz mazāk kā baltas.

Apsēdāmies ēst garšīgas pusdienas, un turpat uz verandas malas atlidoja kukabūra, arī prasot, ko varētu ieēst. Nezinu, vai šiem putniem ir arī savas robežas, kur nelaiž citus klāt, jo neviens cits putns tuvumā nebija redzams. Bija jāatstāj šis miermīlīgais meža stūrītis un jādodas atpakaļ uz Ciemu.

Paldies labiem gariņiem, kas mums sagādā skaistus brīžus!

Betija
Laikrakstam „Latvietis“