Kā var aizmirst... Kā var aizmirst?

Cik savādi. Gandrīz vai visu mūžu tu esi dziedājis šīs rindiņas – gan šūpojot alus kausu rokās, gan veco dziesmu kladi šķirstot, ar asarām acīs, un nekad tev nav ne prātā nācis, ka varētu pienākt tāda diena, ka par aizmiršanas spēju tev nebūs nekādas rūpes – tā notiks automātiski, bez tavas palīdzības. Atcerēšanās būs tā, kas tev sagādās galvas sāpes un lielus kreņķus.

Tev gribētos izbaudīt kādu romantisku brīdi un tu mēģini iedomāties, kā tas toreiz bija, kad pirmo reizi iemīlējies meitenē? Tu sēdi kādas minūtes piecas un domā... Tu pakasi galvu un domā atkal... Kas par meiteni? Par kādu meiteni tu tagad runā? Vai tad tu kādreiz biji tik garā vājš, ka varēji iemīlēties? Vai tik tev nenāk prātā kāds stāstiņš no kādas nesen lasītas grāmatas...? Jā, jā... Ļoti iespējams; pag' paskatīsimies, kas tā bija par grāmatu.

Grāmata? Kas par grāmatu? Tu veselu mūžību neesi pacilājis grāmatu; – ko tu tagad muldies? Vai tad tu nupat neiesāki domāt par blondu meiteni? Blondu? Varbūt bija ar blonda. Man vienmēr patikušas blondas sievietes... Bet kāds sakars blondīnēm ar pazudušām grāmatām? Man liekas, ka kāds te tīšām grib man samaisīt galvu. Vai tad ir vajadzīgas grāmatu zināšanas, lai varētu iemīlēties? Kas tādas muļķības izdomājis? Prātiņ, nāc mājās!

Mīlestība pati ielec tev krūtīs – un sirdī ar – it sevišķi tā pirmā mīlestība. Ar otro un trešo... Nu ar tām ir bišķīt savādāk; tur tavs prāts ar maisās iekšā; sevišķi, ja tanī pirmajā tu kārtīgi apsvilinājies.

Redz, tā vien liekas, ka man tā domāšana šoreiz ritēs gludi un sakarīgi. Runājot par pirmo mīlestību...

Kā tad tur nu atkal bija? Meitene bija, to es skaidri atceros, bet vai viņai bija balti vai melni mati, par to gan man drusku būs jāpadomā... Tik daudz gadiņu pa vidu aizvadīti; vai kāds brīnums, ka krāsa izbalē?

Ielēca jau gan prātā – blonda, bet šinī vecumā tu, brālīt, visam, kas ielec prātā, nevari viss tūliņ ticēt. Un vai tas tiešām būtu tik svarīgi, atcerēties matu krāsu? Lai cik man tā atmiņa varbūt reizēm paklibo, esmu pārliecināts, ka matu krāsa nebija noteicošā pie tās iemīlēšanās. Tur bija visa tā borģele kopā! Actiņas, lūpiņas – austiņas, mēlīte – rociņas, kājiņas un tur pa vidu ar... Ne vairs ēst gribējās, ne prasījās iet uz dīķī plunčāties, kā puikas bija pasākuši ik dienas darīt. Skaistā, smukā meitenīte pa dīķiem nevazājās; laikam negribēja samērcēt sprogainos, dzeltenos matiņus. Redz' nu – nekā neesmu aizmirsis – blondie matiņi stāv acu priekšā kā šodien. Ar atmiņu man viss vēl kārtībā.

Vai, vai, – cik tas bija skaisti... Varēja vai iemīlēties... Pag, pag, – to jau laikam izdarīju ar... Jā, – noteikti iemīlējos. Citādi jau es nebūtu sācis rakstīt par iemīlēšanos. Galvā jau nu man vēl viss it kā vajag būt. Ar aknām varēja būt drusciņ labāk, un par nierēm ar ārsts sevišķi sajūsmināts nav. Bet par galvu neviens vēl nav sūdzējies.

Kur tad nu es paliku? Tā vien liekas, ka kaut kādu neizprotamu iemeslu dēļ netieku vaļā no blondiem matiem. Tie vien pa galvu vandās. Bet man taču esot jau sirmi mati.

Pats jau nu gan ar spoguļiem nekrāmējos; nav nekāds prāta darbs samaitāt sev omu, bet ja vairāki paziņas ir izteikušies par maniem sirmiem matiem, tad droši vien būs arī sirmi.

Lai nu tas būtu kā būdams, bet es esmu pārliecināts, ka maniem sirmiem matiem ar manu pirmo iemīlēšanos nav nekāda sakara. Pilnīgi pārliecināts!

Kāds te kaut ko ir salaidis dēlī, bet man nav ne laika, nedz patikas citu kļūdas labot. Tādēļ vienkārši pielikšu punktu.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“