Makšķerēšana – sportam un izklaidei

Palielināt / Enlarge

„Āķa“ pilnsapulce un „bēres“. Labā pusē stāv „Āķa“ vadītājs Arvils Griķis. FOTO Ivars Mirovics.

Kā jau visām lietām, tā arī katram sportam un izklaidei pienāk gals, un tā Melburnas Makšķernieku biedrība Āķis noslēdza sava mūža aktīvo sezonu svētdien, 13. martā, 2016. gadā. No kādreiz lielā biedru skaita (130! 1997. gadā), 18 Āķa biedri savā pēdējā sanāksmē Latviešu Ciema viesību zālē nosvinēja Āķa 43 gadu pastāvēšanas jubileju un, tai pašā reizē, nobalsoja izbeigt Āķa darbību. Klātesošie Āķa biedri, noklausoties priekšnieka Arvila Griķa pārskatu par 2015. gadu, bija spiesti nākt pie atziņas, ka Āķis ir pārdzīvojis savu laikmetu, lai varētu piesaistīt biedru interesi makšķerēšanas sportam un sabiedriskai izklaidei.

Šajā pēdējā sanāksmē – nonākot pie atziņas slēgt Āķi – visi saprata, kā šī kādreiz aktīvā biedrība, laikiem mainoties un biedru spēkiem un interesēm izsīkstot, nevar vairs pastāvēt. Tas, protams, nenozīmē, ka visiem jāpārtrauc makšķerēšana. Kam vēl ir prieks trenkāt zivtiņas, nav jāmet makšķeri krūmos – var lēnām aizčāpot tepat līdz Jarras upei, izvilkt pa zutim, nožāvēt un kopā ar bijušajiem cīņu biedriem to apēst, iemest pa čarkai un atcerēties jaunākus laikus.

Šīs sēdes oficiālajā daļā vēl tika nolemts kases atlikumu – $418 noziedot Kultūras dienu izrīkošanai š. g. beigās Melburnā.

Kad visas legālās lietas bija nokārtotas, klātesošie makšķernieki un makšķernieces pie klātiem galdiem uzēda, uzdzēra un nodziedāja Āķim bēres, vēl ilgi pakavējoties izbraukumu, sarīkojumu un makšķernieku balles izraisītās atmiņās. Netrūka arī smieklu, klausoties makšķernieku personīgos joku stāstījumos un piedzīvojumos. Tur izpaudās atziņa, ka Āķis bija biedrība, kas varēja piesaistīt plašu sabiedrības līdzdalību. Āķa izraisītās aktivitātes pievilka Melburnas latviešu sabiedrības spektru no viena gala līdz otram. Nav otrs tāds sporta vai izklaides iestādījums Melburnā, kas varēja sacensties ar Āķi. Kā jau pats vārds izsaka, uz to uzķērās daudzi: lieli, mazi, veci, jauni, turīgi, pieticīgi, dažādu interešu, arodu un talantu pārstāvji. Tie visi saplūda kopā, izveidodami savu īpatnēji draudzīgo, iecietīgo sabiedrības vidi. Ja kāds sajūsmā stāstīja un rokas izpletis rādīja, ka pēdējā izbraukumā Jūkambīnē noķēris metru garu foreli, visi to smalkjūtībā pieņēma, – nevienam nepārtraucot ar: Ak, tu meli, ko tu muldi! Makšķernieku sabiedrība bija izkopusi savu īpatnējo vidi, kur katrs jutās pilntiesīgs, derīgs, līdzvērtīgs dalībnieks.

Nebūs daudz tādu latviešu, kuri kādreiz nebūtu turējuši rokā makšķeres kātu. Varbūt latviešiem, dzīvojot pie Baltijas jūras vai pie daudzām Latvijas upēm un ezeriem, makšķerēšana ir iesēdusies mūsu gēnos un izveidojusi savu sadzīves kultu. Kad iebraucām Melburnā 1940. gadu beigās, atradām šeit sava veida makšķerētāju paradīzi; gandrīz katrs nedēļas nogalēs metās uz zušiem. Cik zutis Latvijā un Eiropā bija rets un dārgs gardums, tik šeit bija zušu pārpilnība. Šeit mazai makšķernieku grupiņai noķert 100 zušus vienā vakarā nebija makšķernieku stāsts – tā bija atkārtojama, pierādāma patiesība. Žāvēts zutis nebija vairs retums, ko ēd svētkos; šeit tos varēja ēst katru dienu. Drīz arī atklāja upītes Melburnas tuvumā, kur vienā vakarā varēja sagrābt pilnu maisu ar nēģiem, ko bijušie Carnikavas meistari mācēja izcept. Tāpat bija ar maziem saldūdens vēžiem – rekords bija trim draugiem vienā dienā noķerot 960 vēžus! Nu, tie bija makšķernieku Leiputrijas laiki. Vēlāk, kad uzbūvēja lielos ūdens rezervuārus Sniegotajos kalnos, sākās lieliska foreļu ķeršana. Tas pievērsa arvien vairāk cilvēkus makšķerēšanas sportam.

Un tā, dažu kaislīgu makšķernieku ierosināta, pacēlās doma dibināt Melburnā makšķernieku klubu. Lai vāktu naudu Latviešu vidusskolai, vairāki makšķernieki Jāņa Laduzāna un Anša Vairoga uzņēmībā 1968. gada 24. februārī sarīkoja makšķernieku balli Latviešu namā. Zāle bija jauki izdekorēta ar gaisa telpā iekārtām krāsainām zivīm un slaidām nārām. Balle bija labi apmeklēta; ieradās arī skolas priekšnieks Gerhards Brēmanis ar visu skolotāju svītu. Tikai... kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ neieradās balles orķestris. Mūzikas trūkums tika aizpildīts, pašiem dziedot un lecot tautas dejas. Lai gan neveiksme ar orķestri noņēma mazliet sparu kluba veidošanai, šo balli tomēr var uzskatīt par de facto datumu makšķernieku biedrībai. Otrā makšķernieku balle notika 1973. gadā – šoreiz viss notika kā nākas: balle izdekorēta, labi apmeklēta un orķestris ieradies. Šīs balles secībā tā paša gada 3. martā makšķernieku sanāksmē tika nodibināta makšķernieku biedrība Āķis. Tā izveidojās viena populāra, rosīga biedrība, piesaistot daudzus latviešu sabiedrībā aktīvus darbiniekus. Āķa dibinātāji bija Jānis Laduzāns, Ansis un Nora Vairogi, Hugo un Valija Misiņi, Laila un Armands Ļauļas, Elmārs Hartmanis un Arnolds Šmits. Par priekšnieku ievēlēja Hugo Misiņu. Visi šie iesācēji bija ne vien kaislīgi makšķerētāji, bet arī labi organizētāji un idejām pilni sabiedriski darbinieki, kas varēja kuplināt Āķa sarīkojumus, balles un izbraukumus ar humora rakstiem, runām, skatuves skicēm un ludziņām. Makšķernieku balles kļuva par visas Melburnas latviešu sabiedrības gaidītu gadskārtēju notikumu.

Āķis auga, vēlāk piesaistot daudzus citus aktīvus organizētājus un sabiedriskus darbiniekus, kuplinot tā sarīkojumus un sanāksmes. Te var pieminēt Edgaru Laķi (izmanīgu protokolētāju), Laimu Lindiņu, Dzintru Jeski, Veltu Veinbranti, Veru Lešinsku, Elvīru Latišu, Anitu Hermani (Āķa avīzītes ilggadīgo redaktori), Rolandu un Gici Šķobas, Valdi un Lidiju Bergmansonus, Valdi Volsbergu, Elvīru Latišu, Māri Krustu, Herbertu Rammu, Nikolaju Lapko, Oti un Birutu Lejiņus, Ivaru Mirovicu un citus. Un bija jāvēlē Āķa priekšniekus kā Valdi Putniņu, Ēriku Vainānu, Oļģertu Sidoru, Zigurdu Jeski, Pēteri Balodi un Arvilu Griķi, kas vadītu biedrus virzienā uz pareiziem ūdeņiem.

Atmiņas nobeidzot, vēsturiskam pārskatam, jāpiemin pēdējos Āķa (2015. g.) valdes locekļus: Āķa priekšnieks un kasieris Arvils Griķis; Āķa sekretāre Dzintra Jeske; Āķa pēdējā protokola rakstītājs Edgars Laķis. Droši vien, šiem trim biedriem bija visskumjāk ap sirdi, izpildot sapulces lēmumu aizvērt Āķim durvis. Bet jaukās atmiņas, ko dalīties ar citiem draugiem, paliks un, laikam tekot, Jūkambīnē noķertās foreles ar katru gadu būs izaugušas vēl mazliet lielākas.

Beidzot, pēc makšķernieku parašas, novēlot visiem bijušajiem Āķa biedriem nākotnē – ne asakas!

Ivars Mirovics
Melburnā, 26.03.2016.
Laikrakstam „Latvietis“