Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atbildība savā priekšā

Lai nav jānožēlo garām palaistās iespējas

Laikraksts Latvietis Nr. 405, 2016. g. 30. martā
Sanita Upleja -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirms kāda laika redzētais LTV raidījums Aizliegtais paņēmiens par latviešu bērniem Īrijā un Lielbritānijā, par kuru zūdošajām dzimtās valodas prasmēm pietiekami nerūpējas Latvijas valsts, vairāk par niknumu uz neģēlīgo valsti un tās ministrijām man raisīja pārdomas par mūsdienu cilvēka atbildības sajūtu un savu iespēju apzināšanos.

Tāds raidījums, no kura dveš nepārprotami pārmetumi valsts virzienā par kaut ko neizdarītu un neapmaksātu, ir tikai viens piemērs pārāk plašajā līdzīga veida raidījumu, rakstu un cita veida sacerējumu klāstā Latvijas plašsaziņas telpā, kur tiek pieprasīts un sagaidīts, ka mītiskā valsts parūpēsies par pilnīgi visu cilvēka mūžā no šūpuļa līdz kapam.

Protams, ka mūsdienu liberālā un sociāli atbildīgā demokrātijā valstij ir daudz vairāk iespēju un arī pienākumu palīdzēt saviem pilsoņiem, nekā tas bija pirms piecdesmit, simts vai simtpiecdesmit gadiem. Tomēr, vai mums tiešām liekas, ka proporcionāli valsts sociālās atbildības pienākumu pieaugumam samazinās cilvēka kā indivīda pienākumi un atbildība pašam par savu dzīvi?

Sanāk paradoksāli, ka laikmetā, kad izcīnītas vislielākās tiesības un iespējas pašam veidot savu dzīvi, neatkarīgi no kārtas, tautības, dzimuma, ādas krāsas vai vecāku bagātības, indivīdi nemaz paši nevēlas izmantot šīs iespējas, par kurām varēja tikai sapņot mūsu vecāki, vecvecāki un vēl tālāki senči.

Ko negribam dzirdēt

Manas pārdomas nav tikai par dzimtās valodas mācīšanu saviem bērniem svešumā augot, bet par domāšanas un uztveres vidi, kādu mēs veidojam savā valstī ar plašsaziņas starpniecību. Tā vien liekas, ka mediju pārstāvjiem vieglākais un ātrākais ceļš kā sasniegt lielāku auditoriju un atpazīstamību ir visu novelt uz neizdarīgās valsts pleciem. Auditorijai daudz nepievilcīgāka būtu pieeja, ja no medijiem tā saņemtu pretī jautājumus – un ko katrs no jums ir darījis vai var vairāk darīt savas dzīves uzlabošanā?

Es nezinu, ko patiesībā domā politiķi un ierēdņi, kuriem ir plašsaziņas telpā jātaisnojas un jāsola, kādās koncepcijās un plānošanas dokumentos tiks risināti jautājumi un nodrošināts finansējums. Tomēr, pat ja viņi apzinās, ka ļoti daudzas lietas, kas tiek prasītas un sagaidītas no valsts, pirmkārt, ir cilvēku pašu atbildības un iespēju jautājums, tad diezin vai kāds to uzdrošināsies publiski pateikt, jo tiks nolinčots uz vietas. Tāpēc vien, ka liela daļa sabiedrības nav pieradusi dzirdēt patiesību un nevēlas arī pārāk iedziļināties lietas būtībā.

Mums ir bijuši daži gadījumi, kad Latvijas politiķi ir centušies skaidrot sabiedrībā nepopulāras lietas, piemēram, par padomju laika pensiju neesošajiem uzkrājumiem. Parasti šāda skaidrošana beidzas diezgan skaudri, un ir vajadzīga ļoti bieza āda un stiprs raksturs, lai turpinātu darboties politikā, strādāt valsts un tautas labā.

Atbildēsim paši

Nenoliedzami, ka vienmēr būs pakalpojumi izglītības, veselības aprūpes un citās jomās, ko var un vajag nodrošināt valstij, taču tas nenozīmē, ka pat šajās dzīves jomās cilvēkam nav nekādas atbildības par paša dzīvi. Galu galā skolā neiemāca visu, kas dzīvē nepieciešams un noderīgs, un ļoti daudz ir jāapgūst pašam un ģimenes lokā. Tāpat ar veselību – no zināšanām par veselīgu dzīves veidu un pastāvīgām rūpēm par savu ķermeni un garu ieguvējs jau būs neviens cits kā cilvēks pats.

Turklāt rūpes par sevis izglītošanu un savu veselību jau nav nekāds smags un nepatīkams pienākums pret valsti vai sabiedrību. Tas ir pienākums un atbildība pašam pret sevi un savas labklājības vairošana. Ja mēs kā sabiedrība izvairīsimies par šādiem pienākumiem un atbildību pret sevi atklāti runāt plašsaziņā, tad turpināsim dzīvot kā apburtā lokā, – kuļoties pa dzīves problēmām un vainojot valsti tā vietā, lai paši uzlabotu savu dzīvi un labklājību.

Te arī mans jautājums vecākiem, kuru bērni svešumā zaudē spēju sarunāties dzimtajā valodā. Kā jūs varat no sirds izrunāties ar saviem bērniem, ja viņi jau nerunā dzimtajā valodā vai runā arvien sliktāk? Vai tiešām jūs labāk varat savā starpā izrunāties svešā valodā, kura galu galā nav jūsu dzimtā un kuru ne jūs, ne bērni nepārzināt pilnībā? Jeb varbūt jūs nemaz nerunājat un tikai gaidāt, kad Latvijas valsts nodrošinās viņiem valodas apmācību?

Paturēsim prātā, ka bērni aug ātri, un, ja nu Latvijas valsts nepaspēs vai pienācīgi labi neapmācīs jūsu bērnus latviešu valodā, vai tomēr lielākie zaudētāji nebūsiet jūs paši un jūsu bērni, ja nebūsiet varējuši kārtīgi izrunāties savā starpā.

Dzimtās valodas mācīšana, kultūras mantojuma un dzīvesziņas nodošana saviem bērniem taču nav nekāds abstrakts pienākums saglabāt latviešu kultūru ārpus Latvijas. Tas, pirmkārt, ir vajadzīgs cilvēkiem pašiem, lai viņi var saprasties savā starpā ģimenē, un tad, ja tas būs izdevies, tad ieguvēja būs arī latviešu tauta un kultūra kopumā.

Par to, kā mēs dzīvojam savu dzīvi un kādas iespējas izmantojam, dzīves gaitā mums būs jāatbild pašiem sev, un brīdī, ja kaut kas būs neatgriezeniski nokavēts vai palaists garām pašu vainas dēļ, diezin vai mierinājumu sniegs doma, ka par to taču bija jāparūpējas valstij.

Sanita Upleja, brīvžurnāliste
Laikrakstam „Latvietis“

Pirmpublicējums portālā irir.lv 23.03.16



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com