Saules zaķis cilpo Brisbanes tropu siltumā

Palielināt / Enlarge

„Saules zaķa“ saime. FOTO Dace Ose-Abija (Abey).

Palielināt / Enlarge

„Saules zaķa“ saime. FOTO Dace Ose-Abija (Abey).

Palielināt / Enlarge

„Saules zaķa“ saime. FOTO Dace Ose-Abija (Abey).

Jau kādu laiciņu esmu gribējusi apciemot Brisbanes Latviešu skolu ar mīlīgo nosaukumu Saules zaķis. Katru reizi, kad ieminējos skolas vadītājai Ingai, ka vēlējos atbraukt ciemos, jutos, ka būšu mīļi gaidīta bet ar piebildi, ka – mums jau īsta skoliņa nav, tikai tāds rotaļu pulciņš vien esam. Domāju, – nav vairs ko vilcināties, jānopērk biļete un jābrauc ciemos.

Mani viesmīlīgi bija gatavi uzņemt vietējie brisbanieši un Saules zaķa grupiņas labie gariņi Māra un Arnis Siksnas. Biju gatava īrēt mašīnu un būt neatkarīga, bet man nedeva tādu iespēju. Būšot pakaļ uz lidostu, aizvedīšot, kur vēlos, tad arī pastāstīšot, kā tikt uz naktsmājām. Jutos apčubināta jau, pirms ielidoju!

Ierados Brisbanē diezgan agri no rīta, bet Māra jau bija uz strīpas. Abi ar Arni mani uzmundrināja ar tasi kafijas un parādīja, kā vislabāk Brisbani apskatīt ar kuģīti. Brauciens pa Brisbanes upi līdz centram skaists, laiks silts, bet galvenais pārsteigums – bezmaksas! Pa ceļam braucām pa Brisbanes priekšpilsētām, kur vienu pēc otras var apskatīt Kvīnslandera (Queenslander) tipa mājas, – kas ir koka būves ar skārda jumtu, uz koka kājām un verandu. Konstrukcija tāda, lai varētu pa apakšējo daļu māju izvēdināt karstajās, tveicīgajās dienās. Izstaigāju centru krustu, šķērsu – gan botānisko dārzu, gan pašu centra daļu, kur sestdienas burzma kā sniega pika savēlās – ar katru stundu centrā parādījās arvien vairāk cilvēku.

Pārgāju pāri tiltam uz Sautbanka (Southbank) rajonu, kur viens pēc otra rindā atrodas Kvīnslandes muzeji, galerijas un izrāžu zāles. Un viss tik skaistu, tropisku bugenviliju (bougainvillea) un citu krāšņu augu ielokā. Brisbanes centrā šinī rajonā arī izveidots baseins pat ar mākslīgu pludmali. Laiks silts, nebija brīnums, ka jūrmala pilna peldētāju! Jauks vakars pavadīts pie Siksnām nobeidza vienas dienas Brisbanes centra apskati. Nākamajā rītā ap plkst. 5 uzstājās papagaiļu koncerts. Izrādās, ja ir skaidrs rīts, tad viņi skaļāk ķērc. To arī īpaši tajā rītā viņi darīja – viens par otru skaļāks! Jutos kā zoodārza papagaiļu nodalījumā! Tas arī tāpēc, ka Siksnu mājas ir blakus Nacionālajam parkam. Tur jau arī viņi dzīvo – šie Austrālijas dabiskie modinātājputni!

Svētdienas rītu pavadīju pie seniem paziņām, kas dzīvoja netālu – viņiem arī dārzs, un apkārtējo palmu un citu tropisku augu apskauti. Un tā arī nemanot pienāca laiks doties uz Saules zaķa nodarbībām, kurām bija domāts sākties plkst.14.30. Ieradāmies jau stundu ātrāk, lai varētu redzēt, kā zāle izskatās un parunāties ar Brisbanes latviešu nama dvēseli – Ingu Česli. Viņa ar vīru Mārtiņu un bērniem jau šiverējās pa balto Brisbanes Latviešu namu, kas atrodas pārbūvētā Septītās dienas adventistu baznīcā, Vulungaba (Wooloongabba) priekšpilsētā. Nams mazs, bet mīlīgs: zāle ar skatuvi, blakus telpa ēšanai vai citām nodarbībām, liela virtuve, maza bibliotēka, kas ir ar atsevišķu ieeju no ārpuses. Skaista veranda. Viss esot izremontēts 1980. gadu beigās, kad Brisbanes latviešu sabiedrība rīkoja Austrālijas Latviešu Kultūras dienas 1988. gadā.

Drīz vien jau ierodas arī Saules zaķa vadītāja – Dace Ose-Abija (Abey) kopā ar vīru Roanu (Rohan) un bērniem. Abiju ģimenes stāsts ir interesants. Dace esot pirms 16 gadiem jau ieradusies Austrālijā, bet tajā laikā viņai intereses par latviešiem bijis maz. Ar meitu Rebeku sākumā runājusi latviski, bet kad meita atbildējusi tikai angliski, pēc četriem gadiem zudusi pacietība un Dace neredzēja vairs jēgu. Pāris gadus jaunākais Daniels latviski nav mācījies. Tad – pagājušajā gadā abiem vecākiem bijusi iespēja paņemt ilgāku laiku brīvu no darba, un tā nu ģimene sadomājusi doties uz Latviju uz pusgadu. Šo pusgadu viņi pavadījuši, dzīvojot Rīgā, bērni gājuši skolā, pie viena arī mazliet paceļojuši pa Eiropu. Un noticis brīnums – 5 mēneši, ko bērni pavadījuši skolā, ir ne tikai devuši pusaudzei Rebekai iespēju nostiprināt savas valodas spējas; izrādās, ka pirmajos gados ieliktais bija vēl zemapziņā, bet 11 g.v. Danielam atvērušās valodas slūžas. Viņš ir iemācījies tik tekoši runāt latviski, ka nevarēju runīgo puiku apstādināt, kad pajautāju, kā viņam gājis Latvijā! Netrūka ne vārdu, ne Latvijas latvieša akcenta! Re, ko var pa pusgadu Latvijā panākt! Mamma Dace stāsta, ka Daniels apgalvojot, ka šis pagājušais esot bijis labākais viņa mūžā! Tātad, – vecāki, – ja vēlaties, lai straujā tempā bērns apgūst valodu, – jau pazīstamais imersijas princips vēl darbojas! Protams, to tad, kad ir mājās atkal atgriezušies, ir jācenšas nepazaudēt, jo viss var tikpat ātri izzust bez regulāras lietošanas.

Atgriežoties pie skolas. Viena pēc otras ieradās ģimenes, dažas ar lielākiem, citas ar mazākiem bērniem. Pārsvarā pamatskolas un pirmsskolas vecumā. Daži bērni runā latviski, citi saprot, viena ģimene pirmo reizi atnākusi. Uzrunāju visus – grupiņa maziņa, bet atsaucīga! Divu stundu garumā notika mazliet mācības – katram pēc valodas spējām kāda nodarbība un rotaļas. Skola arī uzfilmēja īsu filmiņu – sveicienu no skoliņas citiem latviešu bērniem pasaulē. Visu pēcpusdienas cēlienu nobeidza gardas BBQ vakariņas, ko bija uzcepuši vīrieši, kamēr sievas bija pa augšu nodarbojušās ar bērnu apmācībām.

Noskaidroju par vēl vienu jauku nodarbību, ko skola kā grupa jau piekopj vairākus gadus. Brauciens uz Hozanna Farmstay, kur lauku gaisotnē visa skolas grupa, ieskaitot vecākus, var kopā pabūt nepiespiestā atmosfērā – tādā daļējā nometņošanas stilā. Īpašumā ir visādas āra nodarbības, kas bērniem dod prieku: dīķis, kur peldēties, braukt ar laiviņām vai lieliem traktora riepu pūšļiem, var barot lauku dzīvniekus – trušus, jūras cūciņas, cūku, vistas, kazas un govis, kuras var arī pēc izvēles pamēģināt slaukt. Ēdienreizes visiem kopā un vakaros sēdēšana ap ugunskuru un dziedāšana, spēles. Katru dienu notiek arī vismaz viena organizēta mācību stunda. Tāda kā valodas nometne, kur valodu var apgūt praktiskās nodarbībās. Jauka saliedēšanas nodarbība, kur visi var iepazīties viens ar otru tuvāk un pie viena kaut ko arī iemācīties.

Vispārējais iespaids par Brisbanes Latviešu skolu – maza, mīļa sabiedrība, kas satiekas ik pa divām nedēļām. Galvenais, ka patīk nākt un piedalīties! Bez patikas nevienu bērnu nevar piespiest nākt, tā tas šodien ir. Lai Saules zaķim netrūktu gribīgu roku nākt talkā darboties, un lai šis zaķis kā saules stars atspīdētu uz arvien pieaugošu gribīgu nācēju pulku! Te ir patiešām jauki būt!

Brisbanes Latviešu skola Saules zaķis darbojas divas reizes mēnesī – svētdienas pēcpusdienās. Tuvāku informāciju sniedz Dace Ose-Abija: daceabey@bigpond.net.au vai Inga Česle: inga.ceslis@gmail.com

Daina Grosa
LAAJ Skolu nozares vadītāja