Deviņu pakalnu pilsēta (3)

Palielināt / Enlarge

Skats no dzirnavām uz mazmājiņu. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Skats pa dzirnavu loga. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Džuzepe Rikardi savās dzirnavās. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Valdgales dzirnavas. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Kārļa Zemdegas „Koklētāja“ ģipša modelis Talsu Lauksaimniecības muzejā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Uzskatāma koku augšana meliorācijas iespaidā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Otrais no labās: Kārlis Grunte, Talsu pamatskolas skolēns, sacerējumu konkursa „Sibīrijas bērni“ laureāts, Melngalvju namā, Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Otrais turpinājums. Sākums LL400, LL402.

2015. gada 11. jūnijā turpinu Talsu izzināšanu. Laiks labs, saulīte pa zemes virsu ripo, un, sēžot autobusā, nolemju, ka šodien jāapskata Valdgales dzirnavas. Drošības pēc iegriežos Talsu novada Tūrisma informācijas centrā, lai uzzinātu, vai nav kas mainījies un vai dzirnavas var apmeklēt. Izrādās, ja gribi redzēt dzirnavas no iekšpuses, ir jāsazinās ar to saimnieku, jo var būt, ka viņš šajā brīdī nemaz nav Latvijā. Tiek sazvanīts saimnieks, viņš ir Talsos, aizņemts, atzvanīšot vēlāk. Viss skaidrs, norunājam, ka kājām došos uz dzirnavām, pa ceļam fotografējot visu iespējamo.

Ceļš uz Valdgales dzirnavām man sākas pie Vilkmuižas ezera. Ezeram manā pusē ir Krievragkalns, bet pretējā krastā Vilkmuižas kalns. Ezers stipri izstiepts, 800 x 200 m. Krievragkalna puses krasts apaudzis ar lieliem kokiem, labiekārtota pastaigu taka, bērnu laukums. Zem lielo koku lapotnes ēna, zālē čabinās pelēkie strazdi, virs galvas vītero mazputniņi; te varētu būt interesanti putnu vērotājiem. Bet ezeram ir vēsture un pat unikāla (Ezera austrumu krastā 11. – 14. gs. atradusies kuršu kulta vieta mirušo sadedzināšanai. Tos pārvērta pelnos kopā ar ieročiem, rotaslietām un darbarīkiem, atliekas nogremdēja ezerā. Izrādās ezers ir arheoloģisks piemineklis – senkapi. 1928. gada ziemā vietējais bļitkotājs ar grābekli no āliņga izvilka ne tikai savu pazaudēto bļitku, bet arī senlietu. No 1934. gada periodiski tika veikti ezera dibena pārbaudes darbi, iegūstot daudz 13. – 14. gs. senlietas.) Re, cik latvieši ir ietiepīgi, pagāniskas tradīcijas tika piekoptas arī Livonijas ordeņa laikā.

Ezera galā atrodu taku un nonāku uz Dundagas ceļa. Šaipus Talsiem nav vairs pakalnu, toties ir labības lauki ar nezāļu puķēm, noziedējušu rapšu lauki, koku puduri, līkumoti ceļi uz lauku mājām, savādāks skaistums. Ceļa otrā pusē apstājas auto, un vīrs naģenē jautā – Vai jūs pie manis? Apskatos, auto pavisam parasts, vīrs solīdos gados, saku – kā tad! Tā es iekāpu Džuzepes Rikardi mašīnā un tiku aizvizināta līdz viņam piederošajām Valdgales dzirnavām. Tālāk mazliet par vēsturi.

Laukakmens vējdzirnavas (1868.g., rakstos minēts arī 1840.g.) ietilpa baronu fon Firksu Valdgales muižas kompleksā. Pēc Latvijas valsts Zemes reformas barons pamet Latviju, un dzirnavas nopērk vietējais kalējs, un viņa dzimtas pēcnācēji vēl tagad dzīvo savās mājās. 2000. gadā vecās dzirnavas no pilnīgas sabrukšanas glābj itālis Džuzepe Rikardi, 2001. gadā uzsākot vērienīgu rekonstrukciju. Par cik saglabājies bija tikai laukakmeņu mūrēts konuss (visi nobirušie akmeņi bija atraduši jaunas mājvietas) un koka konstrukcijas jau bija zem katras kritikas, tad tika atjaunots dzirnavu tornis, piektajā stāvā ierīkojot pilna apkārtskata balkonu, un sesto stāvu pārsedzot ar skārda jumtu.

Kas nav bijuši šādās dzirnavās, iedomājieties dzirnavu viducī lielu caurumu, kas iet līdz pašai augšai, un tam apkārt katrā stāvā balkonu ap to līdz sienu mūrim, stāvus savieno kāpnes gar mūra sienu. Katru stāvu izmanto pēc nozīmes, viesistaba, virtuve utt., resp., ir izbūvēta ekskluzīva dzīvojamā māja ar elektrību, ūdeni un kanalizāciju, tikai bez lifta. Toties koka kāpnes ir ļoti pārdomāti ierīkotas, tāpat kā viss pārējais, piemēram, katrā stāvā dubultā grīda; divi ieguvumi – var lūkoties pa logu, un visādas tehniskas būšanas ir piesegtas. Viss sadzīves interjers īsti laucinieciski romantisks, par katru sīkumu ir piedomāts. Mani vispirms jau interesē skatu balkons – plašs skats, kā jau tam jābūt, vējdzirnavas celtas atklātā vietā. Par cik man apkārtne sveša, Džuzepe pastāsta, kas redzams. Bet mani sajūsmināja skats tieši lejā, zaļajā pļavā ap dzirnavām bija izpļautas taciņas – uz sirsniņmāju, uz koka dēļu estrādi vai deju placi, šo skatu mūžam neaizmirsīšu, pat ziemā, par to iedomājoties, smaidu.

Mazliet par Džuzepi Rikardi; – pensionējies būvinženieris, kuru uz Latviju atvedusi latviete. Ļoti sirsnīgs, runīgs, erudīts un labsirdīgs, protams, temperamentīgs. Tiku pacienāta ar kafiju, pilnīgi citādu nekā Latvijā nopērkamā, tā nu tas ir. Parunājāmies par dzīvi, darbu, politiku un latviešiem, latviešu valodā protams. Džuzepe latviski runā ļoti labi un ļoti raiti; uzsākot būvdarbus, ar vietējiem meistariem varēja sarunāties tikai latviski. Kā tad norit dzīve dzirnavās, kad saimnieks ir šeit – tiek uzņemti tūristi, tiek uzņemti kāzinieki un svinētas jubilejas. Pirmajā stāvā rokas dzirnavās varat samalt savus laimīgos miltus. Ir saņemta nominācija – Veiksmīgākais tūrisma piedāvājums Talsu novadā.

Par dzirnavām ir arī raksts žurnālā Latvijas architektūra, šī būve bija ieinteresējusi vietējos speciālistus. 2015. gada oktobrī galerijā Jēkabs, Rīgā bija skatāma vecmeistaru mākslas darbu izstāde, t. sk., arī Ugas Skulmes (1885-1963) glezna Valdgales dzirnavas. Itālis Džuzepe Rikardi ir paglābis no sabrukšanas valsts nozīmes kultūras pieminekli, žēl gan, ka viņam Latvijas klimats ir par skarbu, un dzirnavas ir nolemtas pārdošanai. Kad dzirnavnieks ir mājās, vienmēr plīvo Talsu karogs, bet reizēm arī tālu viesu valsts karogi. Bet attiecībā pret mani, cienījamā dzirnavnieka laipnība ir neizmērojama; uzzinot, ka neesmu bijusi Lauksaimniecības muzejā, viņš mani uz turieni aizved cauri visiem Talsiem. Paldies, Džuzepe Rikardi!

No 1989. gada Talsos ir oficiāls lauksaimniecības muzejs Kalēji, kam 2003. gadā tika pievienots Latvijas meliorācijas un zemkopības muzeju krājums, izveidojot Latvijas lauksaimniecības muzeju. Muzeja Kalēji eksponātus jau no 1973. gada vāca Voldemārs Ozoliņš, muzeja idejas autors, izveidotājs un vadītājs. Muzejā ir milzums eksponātu: traktori, arkli, lāpstas; kuļmašīnas, izkaptis un spriguļi; automašīnas un droškas, vārdu sakot, viss, kam kāds sakars zemkopību. Varu iedomāties mūsdienu skolnieku brīnīšanos par veco laiku mājsaimniecības priekšmetiem, nerunājot jau par dažādo tehniku. Man absolūti sveša bija meliorācijas tēma, un īsajā apskates brīdī ieguvu pamatīgu informāciju. Jā, padomju laikos Latvijā bija 21 Raiņa vārdā nosaukts kolhozs! Lai visu daudzmaz pieklājīgi apskatītu, ir jārēķinās teju ar visu dienu.

Vislielākais pārsteigums man bija Koklētājs – balts ģipša modelis, Kārļa Zemdegas (1894-1963) darināts pēc 1938. gada Talsu pilsētas pasūtījuma. Pēc tēlnieka nāves viņa darbnīca pārgāja Mākslas akadēmijas pārziņā, bet, pateicoties Talsu inteliģences pūlēm, 1982. gadā Koklētāja modelis nonāca Talsu Lauksaimniecības muzeja izstāžu paviljonā un 1996. gadā tēlnieks Vilnis Titāns Kalējos arī izkala Koklētāju no Dundagas akmens. Koklētāja ceļš līdz Talsu Ķēniņkalnam ir bijis garš un grūts, līdz 1996. gada 16. novembrī piemineklis brīvības cīnītājiem tika atklāts, piedaloties prezidentam Guntim Ulmanim.

Bet 2015. gada 14. jūnijā pie prezidenta Andra Bērziņa Melngalvju namā, Rīgā notika ikgadējā piemiņas konference 1941. gada 14. jūnija piemiņai. Konferencē piedalījās arī Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece, vēsturnieki, Sibīrijas bērni un viņu mazbērni. Tika apbalvoti skolēnu sacerējumu konkursa Sibīrijas bērni labāko darbu autori, un notika darbu lasījumi. 5.-9. klašu grupā laureātu vidū bija arī Talsu pamatskolas 5. klases skolnieks Kārlis Grunte.

Talsenieki ir ļoti darbīgi, un arī tāpēc Talsi ir skaisti!

Nākošreiz pastaigāsim pa Talsu vecpilsētu.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“