Latvijas Bērnu Fonds

Palielināt / Enlarge

Andris Bērziņš aicina sapulci pieņemt ziņojumus. FOTO Veronika Ļemeševska.

Katru gadu martā rīko pilnsapulci, kad no visas Latvijas ierodas darbinieki, kuri cauru gadu ir nesavtīgi darbojušies Latvijas trūcīgāko, slimo un bāra bērnu labā. Šogad sapulce notiek 14. martā un atkal tajā pašā viesmīlīgajā viesnīcā uz Elizabetes un Pulkveža Brieža ielas stūra ar skaistu, sievišķīgu vārdu Monika. Kā vairākus gadus iepriekš, arī šoreiz mani pusstundu pirms sākuma pie durvīm sagaida šoferis Andrejs sarkanā busiņā ar balto jumtu.

Neesmu vēl tikusi līdz zālei, kad pretim nāk Fonda viceprezidente Vaira Vucāne – kā parasti paņem manu mēteli un nodod to garderobē. Viņa man iedod arī Latvijas Bērnu Fonda 2015. gada darbības pārskatu ar mana mazā draudziņa, blondā eņģelīša Filipa fotogrāfiju uz vāka. Liekas, ka tā ir uzņemta kaut kad tuvu 18. novembrim, jo Filipam pie krūtīm piesprausta Latvijas karoga lentīte, ar ko mēs parasti lepojamies nedēļā no Lāčplēša dienas līdz valsts neatkarības svētkiem. To mēs esam nosaukuši par latviešu patriotisko nedēļu. Man tas liekas tā īsti piedienīgi, jo vairākkārt esmu redzējusi un dzirdējusi, cik patriotiska ir visa viņa piecu bērnu ģimene. Zinu, ka arī viņu mazākais – Filips dienās būs patriots.

Pirmā, ko zālē ieraugu, ir man jau sen gadiem pazīstamā lielās ģimenes māmiņa Lija Lozda-Kļaviņa no Rēzeknes novada. Nemaz vairs neatceros, kurā gadā tas bija, kad vienā no Latvijas Bērnu Fonda sarīkojumiem iepazinu vienu skaistu, jaunu pāri un sešas viņu atvasītes. Jaunāko – Solvitiņu, kas toreiz bija tikai piecus mēnešus veca, dabūju mazliet pat paauklēt. Lija man pastāsta, ka nu viņai ir astoņas atvasītes, pie kam jaunākajam tagad ir astoņi gadi, un viņš kopā ar četriem citiem ir skolā, bet trīs vecākie jau pabeiguši augstākās skolas un strādā. Strādā Latvijā. Toreiz viņai bija tikai 30 plus, tagad, lai gan tas neliekas ticami, viņa mani pārliecina, ka aprīlī svinēs savu 50 jubileju. Vēl arvien viņa strādā kā skolotāja, un vēl arvien viņa ir priecīga, ka Latvijai dāvājusi astoņus ar Latvijas Bērnu Fonda palīdzību izglītotus latviešus, un es esmu priecīga, ka man ir izdevība šo burvīgo latviešu patrioti atkal satikt. Vēl labi atceros reizi, kad viņa man sacīja, ka Latvijai izglītoti latvieši būs vajadzīgi vienmēr.

Tikai piecas minūtes pēc noliktā laika mūsu priekšā nostājas Fonda vadītājs Andris Bērziņš un pēc oficiālās sapulces atklāšanas aicina skaistu dziedātāju Lauru mūs iepriecināt ar skaistām dziesmām. Jā, Laura ir skaista, rokās viņai ir arī skaista ģitāra, bet man žēl, ka viņas pirmās divas dziesmas nav skaistā latviešu, bet gan angļu valodā. Labi vēl, ka trešā dziesma Nesaki man neko ir tiešām skaistā latviešu valodā. Citādi viss, kas te tiek apspriests un pārrunāts, manā ieskatā pieder labām ziņām, par ko man patīk rakstīt.

Tad atkal pie vārda ir Andris Bērziņš un pastāsta, ka, lai gan finansiālie rādītāji nav tik labi, kā tie bija pagājušā gadā, nav iemesla uztraukumam, un tas Latvijas Bērnu Fonda darbību neiespaidos. Starptautiskā palīdzība ir pamazām samazinājusies jau ar 2009. gadu, jo tā parasti koncentrējas uz zemēm, kur apstākļi ir daudz sliktāki nekā tagad valstīs Āfrikā. Mēs dzirdam par gadījumu, kad Fondam no ārzemēm kļūdas rezultātā pienācis konteineris, kurā pienākušās preces, kas noderējušas Latvijas slimnīcām pie sirds operācijām laikā, kad tādas te nebija pieejamas. To epizodi viņš nobeidz ar vārdiem: „Labi, ka mēs bijām tik gudri, izpētījām, kas tur ir iekšā, un neaizsūtījām to atpakaļ ar ziņu, ka tas mums nav domāts.“

Viņš atkal piemin palīdzību, kas, pateicoties Ērika Krūmiņa ilggadīgai darbībai, vēl arvien dāsni pienāk no Amerikas Latviešu Apvienības. Tagad ALA-s nozari Sadarbība ar Latviju (SAL) vada Kaija Petrovska un sadarbība, kas Fondam ir neatsverama, turpinās kā iepriekš un bez regulārās palīdzības ap simtu ģimenēm; vēl 37 daudzbērnu ģimenes ir saņēmušas vienreizēju palīdzību 300 eiro apmērā. Mēs dzirdam arī par Fonda sadarbību ar Latvijas bērnu sporta klubu Daugava, dzirdam, ka Fonds vēl arvien rūpējas par akciju Talants Latvijai. Par to, ka talantīgie bērni vēl arvien saņem balvas un to, ka daudzi no šiem kādreizējiem laureātiem tagad ir pasaulē pazīstami mūziķi. Mēs dzirdam, ka līdzekļu vākšanas akcijas Nepaej garām un Dāvā prieku skolā iet abas šogad bijušas sekmīgas. Tāpat šogad vairāk nekā 700 bērnu ir piedalījušies Fonda rīkotajās vasaras nometnēs un ap 3000 bērnu ir redzējuši izrādi cirkā. Diemžēl cīņa ap cirku ir ieilgusi tāpat kā cīņa ap Okupācijas muzeju, jo arī cirks atrodas uz ļoti dārga Latvijas zemes gabala, un tas tāpat interesē cilvēkiem, kam intereses ir tikai peļņā. Vēl mēs dzirdam ziņu, ka Bērnu un ģimeņu atbalsta centra jaunās ēkas celtniecību un labiekārtošanu Allažos šogad pabeigs un sakārtos arī centra apkārtni. Vēlāk es gada pārskatā vēl atrodu informāciju par 23 citiem projektiem, ko Latvijas Bērnu Fonds ir iecerējis šogad paveikt. Citu starpā tur ir 4 reģionālo semināru sarīkošana sociālo dienestu darbiniekiem par vardarbībā cietušo bērnu rehabilitācijas metodiku un kvalitāti, veikt pārbaudi 9 pašvaldību sociālajos dienestos par darbu ar vardarbībā cietušiem bērniem, kā arī tikties ar psihologiem un sociālajiem darbiniekiem, kuri sniedz rehabilitāciju dzīves vietās un strādā ar ģimenēm. Starp tiem ir arī sadarbība ar vietējiem uzņēmējiem un finansiālu atbalsta sniegšana maznodrošinātām daudzbērnu ģimenēm, audžu un aizbildņu ģimenēm un ģimenēm, kur bērnus audzina tikai viens no vecākiem, kā arī sadarbībā ar lidsabiedrību AirBaltic, lai organizētu slimo bērnu bezmaksas nogādāšanu uz ārzemju klīnikām un rehabilitācijas centriem. Gada pārskatā vēlāk es arī papētu tur ievietotās fotogrāfijas. Tur redzamas ģimenes, kas uz Fonda līdzekļu izdalīšanas reizēm atnākušas ar skaistiem puķu pušķiem, tur redzami bērni sporta nometņu nodarbībās, tur redzami jaunieši, kas uz rokām peldina bērnus ar speciālām vajadzībām. Tur redzami bērni nometnē ar priekšnesumiem, tur redzams arī vienas mazs kunkulītis, kad no viņa rociņas burkānu ņem viens mini zirdziņš, tur redzama arī Kaija Petrovska, pasniedzot kārtējo aploksni ar palīdzību kādai lielai Latvijas ģimenei, un vienā bildē es ieraugu pati sevi vienā no iepriekšējā gada Bērnu Fonda sarīkojumiem.

Par Fonda darbu ar vardarbībā cietušajiem bērniem pastāsta Fonda vicepriekšsēde Vaira Vucāne. Viņa pārzina vardarbībā cietušo bērnu centrus. Mūsu šī projekta ietvaros strādājošie pieredzes apmaiņā bijuši Tallinā un tikušies ar Ģimenes centra darbiniekiem un ar Igaunijas Sociālo lietu ministru. Diemžēl Latvijā visas pašvaldības negrib atzīt, ka tāda vardarbība notiek, bet cietušo bērnu skaits nemazinās. Latvijā bērni vēl arvien cieš no pieaugušo vardarbības, un visbiežāk tas ir tieši no tuviem radiniekiem un pat no ģimenes. Seksuālās vardarbības gadījumu skaits diemžēl ir pat palielinājies. Nekas arī nav mainījies cietušo bērnu vecumā un attiecībā ar zēniem pret meitenēm. Ļoti bieži šie gadījumi ir saistīti ar alkohola lietošanu. Tas viss tā turpinās, neskatoties uz to, ka mūsu centri strādā ar lielu atdevi un pašaizliedzību. Mūsu centri rūpējas arī par šo gadījumu dokumentālo bāzi gadījumiem, kas aiziet uz kriminālo sfēru. Pieredzes apmaiņā mūsējie ir bijuši arī Islandē.

Saprotams, ka par finansēm stāsta grāmatvede Anita. Arī viņa min, ka situācija nav tik laba kā bija pagājušā gadā, bet viņa paskaidro, ka tam par iemeslu ir Allažu centra būve un remonti paša fonda telpās, kas 15 gadu laikā pirmo reizi remontētas. Saprotams, ka pēc finansiāliem pārskatiem, ko izstāsta grāmatvede Anita, seko visādi jautājumi un atbildes, kurām es daudz nesekoju, jo tik un tā man liela jēga nav tiem sekot, jo finanses man interesē tikai tad, ja tās skar manas personīgās finanses. Bet arī tās man interesē tikai tik daudz, cik ar tām varu palīdzē vienai no savām četrām mīlestībām Latvijā. Tās vēl arvien bez Bērnu Fonda ir Vītolu Fonds, Likteņdārzs un Okupācijas Muzejs, un tās man nemainīsies līdz mūža vakaram. Bērnu fonda cipari priekš manis ir par lieliem, un tos es daudz iespaidot nevaru.

Pēc tam sapulcei cits nekas vairs neatliek kā apstiprināt visus ziņojumus un to slēgt. Sapulce to arī izdara, ar visu roku pacelšanu, un tad, kā parasti, mēs visi ejam blakus telpā uz kafiju, pīrādziņiem un cepumiem. Tur es vēl brīdi parunājos ar savu paziņu no Rēzeknes novada un tad Andrejs mani, Fonda grāmatvedi un vēl vienu darbinieci aizved uz mājām, un man ir atkal jāraksta par vienu labu notikumu Latvijā.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“