Atceroties tos, kam Latvija bija pats svarīgākais

Palielināt / Enlarge

Pie Brīvības pieminekļa Rīgā. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Sardzes maiņa. FOTO Aina Gailīte.

Palielināt / Enlarge

Drošības sargi pie Brīvības pieminekļa. FOTO Aina Gailīte.

16. marts, darbadienas rīts – pie Brīvības pieminekļa laukums jau pierasti apjozts ar dzeltenām metāla barjerām un tām iekšpusē tuvu viens pie otra stāv pašvaldības policisti. Pie Līvu laukuma daudz autobusu un daudz policistu. Pa Kaļķu ielu dodos uz Sv. Jāņa baznīcu, kur desmitos notiks Latvijas leģiona atceres dievkalpojums. Pie Sv. Pētera baznīcas tikai policisti, daži ar suņiem un pulciņš preses pārstāvju oranžās vestēs. Eju garām suvenīru ratiem, pie kuriem laikam attiecināmas arī krievu matrjoškas.

Šogad uz baznīcu devos laicīgi, lai paspētu pafotografēt, jo vēlāk tas nav atļauts. Ļaudis pulcējas, sēdvietas aizņemtas, un pie ieejas visi stāv kājās. Mācītāja Gunta Kalmes vārdi ir tik mūsdienīgi, tik trāpīgi, lietas saucot īstajos vārdos.

Izejot no baznīcas, mūs sagaida mediju pulks oranžās vestēs ar kamerām, daļa no viņiem ir sakāpuši uz skvēra mūrīša. Paiet zināms laiks, kamēr visi iznāk no baznīcas. Daudz Lietuvas, Igaunijas un arī Ukrainas karogu. Vienu brīdi sanāk tāda kā stīvēšanās ar vienu oranžo vesti, bet par to vēlāk.

Gājiens uzsāk gaitu, dalībnieki ar ziediem, visdažādākā vecuma. Dodamies uz Brīvības pieminekli, visā maršrutā gar ielas malām ciešās rindās stāv policisti. Tā nu mēs, tuvu pie tūkstoša, kas gan esot mazāk nekā iepriekšējos gadus, ik pa brīdim uzdziedot kādu īstenu latviešu dziesmu, nonākam pie Brīvības pieminekļa un pavisam lēnām ejam caur karogu aleju. Tas notiek lēnām, un pa to laiku katrs vēl un vēlreiz pārdomā par savējiem, kas par savu Latviju atdeva dzīvību.

Arī man ir ko pieminēt – krusttēvu, krustmātes vīru un draudzenes tēvu, savulaik es apsolīju, kad nomirs pēdējais no viņiem, tad šajā gājienā iešu es, nu jau vairākus gadus to daru. Pie pieminekļa gulst ziedi, kādu brīdi braši vīri dzied patriotiskas dziesmas. Tie, kas brauc uz Lesteni, dodas uz autobusu.

Šogad presei bija brīva pieeja gājiena dalībniekiem. Bija arī citu valstu mediju pārstāvji, tie, kas informē angļu valodā, vispirms jautāja – vai runājat angliski, un tālāk viss kā tam jānotiek. Viena oranžā veste gan krietni izcēlās jau pie baznīcas; viņš uzvedās ļoti uzbāzīgi, provocējoši, gandrīz vai pie sejas lika savas kameras, par interviju to nenosauksi. Man par viņu palika iespaids, vai nu puisim ir tāda daba, vai viņš ir kaut ko salietojies. Viss beidzās ar to, ka policija viņu aizveda uz autobusu, un pa ceļam viņš nu izņēmās kā filmu zvaigzne, aklam bija redzams, ka viņš cenšas provocēt. Tas izrādījās britu izcelsmes prokremlisks blogeris, pat ne žurnālists, kuru vēlāk policija izraidīja no valsts.

Šogad latviešu leģiona atceres pasākums ar ziedu nolikšanu pie Brīvības pieminekļa noritēja pilnīgi mierīgi, pat nepieminēšu tos, kas citus gadus rīkoja visādus kumēdiņus.

Aina Gailīte
Laikrakstam „Latvietis“