Otra vairs tāda nav!

Skatos un brīnos. Klausos un brīnos vēl vairāk. Vai tā melnā plāksne, ko par televizoru sauc, ir galīgi prātu zaudējusi? Ja jūs nevariet pieņemt, ka tai melnai plāksnei vai kastei varētu būt prāts, tad es teikšu: Vai tie Antiņi, kas caur to plāksni vai kasti uz mums runā, ir prātu zaudējuši?

Ko domājiet? Šodien dzirdu, ka visā pasaulē esot pieci biljoni cilvēku, un neviens no tiem neesot pilnīgi vienāds. Vienalga cik maza esot atšķirība, bet atšķirība noteikti esot. Tas esot nenoliedzams fakts. Pieci biljoni! Es tik tālu nemaz nevaru aizskaitīt. Un no tiem vairs nav otrs tāds kā es. Otra vairs tāda nav! Kad esmu šo nenoliedzamo faktu kādas desmit minūtes savā prātā apgrozījis, tad man uz lūpām atplaukst smaids. Nu dabīgi, ka ptra tāda vairs nav. Nevar būt! Torņkalnā, Atgāzenes pamatskolā, manā klasē otra tāda Janča kā es taču nebija. Biju viens pats – bez dvīņu brāļa – bez kāda brāļa. Kā tad viņš varētu rasties tanīs piecos biljonos? Vai tad viņam Brazīlijā vai Āfrikā kāds iemācīja skaitīt: „...žiļi biļi bābuški...“ Vai viņš mācēja latviski uzrakstīt smuku pantiņu sienasavīzei? Vai vēl citur pasaulē varēja būt mamma, kas uzlika puikam bļodiņu galvā, lai apgrieztu matus? – Kā tad varēja būt vēl otrs Jancis? Varbūt kaut kas līdzīgs – neskolots un neapdāvināts, melns vai dzeltens, un varbūt šķībām acīm un sprogainiem matiem, – bet ne jau Jancis.

Kad es par šo lietu aprunājos ar Krišu, viņš teica, ka te neesot runa ne par skolām, ne krāsām, ne acu formām, bet par fizisko cilvēku – par ķermeni kā tādu. Man atkal bija desmit minūtēs jādomā un tad jāmaina savas pirmās domas.

Krišs ir man kumpelis un draugs, bet šoreiz viņam tur augšā uz bēniņiem – ir kaut kas sagājis dēlī. Kā viens normāls cilvēks tā var runāt? Kur gan tu atradīsi personu, kas būtu ar mieru staigāt pa visu plašo pasauli, iet klāt katram garāmgājējam – kā vīrietim tā sievietei – un prasīt, lai viņi izģērbjas, jo viņš grib apskatīt viņu fizisko ķermeni? Prātiņ, nāc mājās!

Ja viņš jau pirmajās piecās minūtēs nebūtu dabūjis zilu aci, tad pēc pusstundas viņš noteikti sēdētu aiz restēm un varētu pārdomāt savu neapdomīgi iztērēto dzīvi.

Man, gribot negribot, jāmaina savas domas. Neviens nevar pateikt kategoriski, ka otrs Jancis pasaule nav. Tā kā šis viens bija labi izdevies, tad pēc šī parauga varbūt uztaisīja kādu duci, – kas varbūt dara lielas lietas Āfrikā, Laplandē un Madagaskarā. Nē, neviens nevar teikt, ka nav divi vienādi cilvēku pasaulē.

Un tie zinātnieki uzdrošinās teikt, ka tas ir nenoliedzams fakts. Kurš cilvēks vispār varētu savā īsajā mūžā apstaigāt visu pasauli? Ar tramvaju vai takstīti braukt taču viņš nevarētu, jo tam uz katra soļa būtu jāapstājas un jānokārto tās fiziskā ķermeņa darīšanas ar pretimnācējiem. Un kā viņš dabūtu rokā tos melnos cilvēkēdājus Āfrikas džungļos, nemaz nerunājot par problēmu uzzināt, vai tas spalvainais fiziskais ķermenis pieder cilvēkam vai mērkaķim? Ar zemē gāšanu un skatīšanos vien nekas šoreiz nebūtu līdzēts, jo kā cilvēkam, tā mērkaķim visas pariktes esot vienādas.

Problēma problēmas galā... Nē, lai man neviens nemēģina iestāstīt, ka viens cilvēks cilvēka mūža laikā var satikt un apskatīt visus cilvēkus, kas dzīvo uz šīs planētas. Protams, skatītājos jau var būt vairāki cilvēki, teiksim, katrā kontinentā trīs, četri, bet kur it vairāk nekā divi cilvēki, tur ir jātaisa komiteja, un kur ir komiteja, tur ir strīdi. Kur tad atradīs laiku cilvēku apskatīšanai?

Zinu, zinu – būs kāds gudrinieks, kas teiks – tas ar tām komitejām jau tā tikai pie letiņiem... NEKĀ! Varbūt tas tā kādreiz bija, bet pēc Otrā pasaules kara letiņu bēglīši izklīda pa visu pasauli. Nebija tāda valsts, kur nebūtu kāds letiņš. Un tā kā letiņi ir ļoti strādīgi un ražīgi, un neatlaidīgi, un vienmēr grib uzspiest savu gribu – tad pēc pusgadsimta tā ir noticis, ka pasaulē viss rit pēc letiņu modes. Redziet – TAS ir nenoliedzams fakts – nevis, ka nebūtu divu vienādu cilvēku... Hei, Otrais Janci, kur tu esi? Gribu parunāties...

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“