Atcerēsimies latviešu pirmo etnogrāfu Miku Skruzīti

Palielināt / Enlarge

Mikus Skruzītis. FOTO no Selonijas albūma.

Palielināt / Enlarge

Pie Skruzīšu dzimtas kapa 1996. gadā. No kreisās: Sēlijas asociācijas viceprezidents Sigizmunds Timšāns, Brigita Saiva, Guntars Saiva. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Piemiņas brīdis pie Veltas Tomas atdusas vietas. FOTO Guntars Saiva.

Pirms neilga laika laikraksta Latvietis 6. februāra numura Datumu nodaļā lasīju, ka 1861. gada 7. februārī dzimis etnogrāfs un literāts Mikus Skruzītis.

Tas izsauca atmiņā notikumu pirms 15 gadiem, kad Otrā Sēlijas kongresa laikā 2001. gada 19. oktobrī man bija uzticēts vadīt piemiņas brīdi Mikus Skruzīša atdusas vietā Ķesteru kapos, Neretā. Toreiz, kā Sēlijas asociācijas viceprezidents ārzemēs (par tādu mani ievēlēja Pirmā Sēlijas kongresā 1999. gadā Viesītē), biju arī viens no kongresa koordinatoru grupas dalībniekiem. Sēlijas asociācija bija dibināta 1995. gadā Ilūkstē, un tā darbojas Latvijas Zinātņu akadēmijas sastāvā.

Kas tad bija šis Mikus Skruzītis? Viņu, sauktu arī par Skruzīšu Miku, var uzskatīt par latviešu etnogrāfijas pamatlicēju. Ļoti īsam Skruzīša devuma ieskatam esmu galvenokārt izmantojis LU Vēstures institūta Etnogrāfijas nodaļas vadītājas Lilitas Vanagas Otrā Sēlijas kongresā nolasītā referāta tekstu (lasāms arī 2003. gada Dabas un Vēstures kalendārā) un Selonijas Albumu 1880 – 2000.

Skruzītis piedzima toreizējā Neretas pagasta Stanānos; mācījās Jēkabpils apriņķa skolā un Jelgavas Reālskolā. 1884. gadā iestājās Rīgas Politehnikumā. Sāka studēt arhitektūru, pārgāja uz ķīmiju, no 1885. līdz 1890. gadam studēja lauksaimniecību.1884. gadā viņu uzņēma latviešu studentu korporācijā Selonija.

Jau studenta gados darbojās Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijā un Jelgavas Latviešu biedrības Rakstniecības nodaļā. Sarakstīja darbu Sēļi, Kurzemes augšgala senči. Šo darbu 1887. gadā apbalvoja ar J. Reinberga prēmiju kā labāko tā gada pētījumu Latvijas vēsturē un to 1889. gadā RLB Zinību komisija publicēja atsevišķā grāmatiņā. Tas bija pirmais vērā ņemamais latviešu autora darbs Latvijas vēsturiskajā un etniskajā ģeogrāfijā. No 1888. gada Skruzītis bija iesaistīts gandrīz katra Rīgas un Jelgavas Latviešu biedrību lielāka pasākuma organizēšanā, III un IV Vispārējo dziesmu svētku sagatavošanā, bija līdzstrādnieks konversācijas vārdnīcas sagatavošanā, bija aizrautīgs etnogrāfisko materiālu vācējs. Lai gan viņu vairāk interesēja zemnieku tradicionālā materiālā kultūra, viņš tomēr iesūtīja Kr. Barona krājumam 235 tautasdziesmas. Skruzītis arī izgatavojis zīmējumus studentu korporācijas Lettonia vapenim.

Viņš ne tikai bija viens no pirmajiem, kas pievērsās latviešu senā tautas apģērba izpētei, bet arī veicināja tautastērpa valkāšanas tradīciju veidošanos. Darbojoties III un IV Vispārējo dziesmu svētku tautiskā apģērba komisijās, uzzīmēja koristiem stilizētus tautas apģērba paraugus. Daudzas dziedātājas esot arī šūdinājušas šādus tērpus, bet vīri gan esot tērpušies parastajos pilsētnieku apģērbos.

Bija etnogrāfisko brīvdabas ekspozīciju veidošanas uzsācējs Latvijā. Pašu pirmo nelielo ekspozīciju viņš sarīkoja 1895. gadā Jelgavā lielās latviešu Lauksaimniecības, rūpniecības un amatniecības izstādes laikā, kad uzbūvēja un iekārtoja etnogrāfisku ēku – Augšzemes dūmistabu.

Nozīmīgākais Skruzīša veikums bija viņa ļoti aktīvā līdzdalība 1896. gada Latviešu etnogrāfiskās izstādes organizēšanā. Izstādes sagatavošanai organizētas 11 ekspedīcijas uz visiem Latvijas kultūrvēsturiskajiem apgabaliem. Galveno izstādes ēku pēc Skruzīša skices projektēja arhitekts K. Pēkšēns. Izstādei uzcēla arī divas senlaiku ēkas – no Vidzemes un Kurzemes, kuras abas iekārtotas Skruzīuša vadībā.

Pēc šīs izstādes viņš atgriezās dzimtajos Stanānos, vadīja tēva saimniecību un turpmākajos gados ir tikai parādījusies pa retai ziņai par viņa pētniecisko darbošanos. Pēc tēva nāves 1899. gadā kļuva par pilntiesīgu saimnieku, bet lauksaimnieka dzīve viņam tomēr nav sniegusi īstu gandarījumu. Ir vienmēr atbalstījis neretiešu kultūras dzīves pasākumus, gan rakstot tiem scenārijus, gan atvēlot Stanānu telpas izrādēm. Turpinājis apsekot pilskalnus, upurkalnus, vācot par tiem iespējamās ziņas. Publicējies arī Prūsijas senatnes pētītāju biedrības izdevumā. Vēl 1904. gadā, lai gan nopietni slimojot ar tuberkulozi, mēģinājis atsākt avīžnieka darbu Jelgavā. Tomēr bijis spiests atgriezties Stanānos, kur 1905. gada 10. februārī mira tikai 44 gadu vecumā.

Sākumā minētajā notikumā Neretas Ķesteru kapos piemiņas brīdis notika arī pie dzejnieces Veltas Tomas atdusas vietas. Labi pazīstamā dzejniece bija dzimusi 1912. gada 31. janvārī Neretas pagasta Šausmānu mājās. 1944. gadā devās uz Vāciju, vēlāk izceļoja uz Kanādu, kur mira 1999. gada 26. aprīlī. Viņas mirstīgās atliekas pārveda uz dzimtās puses kapiem.

Par šiem piemiņas brīžiem Latvijas Vēstneša 2001. gada 23. oktobra numurā laikraksta nozaru virsredaktors Andris Sproģis cita starpā rakstīja:

(..) Jau krietnā tumsiņā visi viesi un neretieši ar gaišām lāpām un aizdegtām svecēm rokās posās uz Ķesteru kapiem pie saviem novadniekiem Skruzīšu Mikus un Veltas Tomas. Ceļu iezīmēja ik pēc pāris soļiem abās malās aizdegtas sveces – kā zvaigžņu rinda, kas tālumā saplūst vienā punktā. Pie Skruzīšu Mikus kapa runāja Guntars Saiva. Lāpu gaisma un svecīšu liesmas meta atspulgus jauniešu sejās, bet kapa plāksnē bija lasāms tikai nelaiķa izraudzītais uzraksts:

„Gribējām apsēt lielu plašu druvu,
Bet pat stūrīša nepaspējām.“

Daudz, bet ļoti izjusti un labi pie Veltas Tomas atdusas vietas runāja sabiedriskais darbinieks Tālis Zālītis. Pieminēja arī, ka dzejniece viņam iemācījusi vēl vienu pantu tautasdziesmai: „Dziedāj' tautu tīrumā“:

„Sveša māte maizi grieza
Ar pirkstiņu mērīdama;
Būtu pašas māmuliņa,
Tā nogrieztu riecientiņu.“

Tajā pašā Latvijas Vēstneša numurā varēja arī lasīt Sēlijas asociācijas goda prezidenta un LZA prezidenta Jāņa Stradiņa rakstīto:

(..) Vietējo lielo cilvēku godināšana. Velta Toma ir iedibinājusi Skruzīšu Mikus balvu pedagoģijā. Veltas Tomas mūža pēdējie gadi bija ārkārtīgi bēdīgi, viņa vairs nevarēja subsidēt šo naudu. Varbūt Nereta varētu samesties kopā ar citiem novadiem un nodibināt Skruzīšu Mikus balvu.(..) Viņš bija cilvēks ar ārkārtīgi plašu dzimtenes mīlestību. Un viņš bija cilvēks, kas 44 gados paveica vairāk nekā daudzi no mums paveic stipri garākos mūža gados. Šādi cilvēki mums ir jāgodina.“

Pirmo reizi pie Skruzīšu dzimtas kapiem bijām Sēlijas izbraukuma laikā 1996. gadā. Kā jau daudzi pieminekļi Latvijā, tā arī šis piemineklis padomju gados bija izdemolēts – nolauzts no pamata. Vēl jau 2001. gadā piemineklis bija tikai provizoriski uzstatīts uz pamata. Skruzītis būtu pelnījis, ja līdz Latvijas 100 gadu jubilejai pieminekli savestu kārtībā.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“