Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Izstādes kopskats. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Silva Linarte. „Baltā spēle“. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Silva Linarte. „Vecais mūris“. FOTO Māris Brancis.

Gleznotājas Silvas Linartes gleznas biju redzējis arī agrāk – vairākus gadus atpakaļ Marka Rotko Mākslas centrā. Bijušās Daugavpils arsenāla ēkas grandiozitāte, manuprāt, iznīcināja mākslinieces darbu intimitāti, maigās krāsu nianses, nelielos formātus. Turpretim Ģederta Eliasa Jelgavas Vēstures un mākslas muzejā, kurā līdz 27. martam skatāma viņas personālizstāde un kura izstāžu zāle veicina mākslas darbu tuvsarunu ar skatītāju, viņas gleznas mani piesaistīja, uzrunāja, pat savaldzināja. Droši vien manu uztveri iespaidoja arī Silvas Linartes dzīvesstāsts, tā vēstījums par cilvēka stiprumu un izdzīvotspēju politisko vētru laikmetā – ne tikai izdzīvot, bet arī radīt harmonisku, dzīvi apliecinošu mākslu.

Mākslinieci divu gadu vecumā līdz ar trim māsām un vecākiem 1941. gada 14. jūnijā apcietināja un kā tautas ienaidniekus izsūtīja uz Sibīriju. 1946. gadā arheologs Vladislavs Urtāns viņu kopā ar citiem bērniem atveda atpakaļ uz Latviju un ievietoja bērnu namā. Pēc tam gan māsas pieņēma radu ģimene. Savukārt vectēvs pārdeva visus lopus un naudu aizsūtīja mātei. Viņa uzpirka komandantu un bez dokumentiem atgriezās dzimtenē. Māte nomainīja pat uzvārdu, taču tas viņu un meitas neglāba – 1950. gadā viņas visas vēlreiz apcietināja un aizveda atpakaļ uz Sibīriju. 1957. gadā, sākoties amnestijām, Silva Linarte viena pati atgriezās Latvijā. Silva iestājās Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā. Bija jāiemācās no jauna latviešu valoda, jāiztiek ar naudas mazumiņu, tomēr izdzīvoja. Mācoties 3. kursā, viņa uzsāka pedagoga gaitas, kas nu 53 gadus aizritējušas gan Rēzeknes, gan Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolā, kā arī – pēc valstiskās neatkarības atjaunošanas, kad māksliniece atguva arī tēva mājas Skrindas (viņa ir no slaveno Skrindu dzimtas) Kalupes pagastā – Daugavpils mākslas vidusskolā Saules skola. 1993. gadā Silvu Linarti apstiprināja par Daugavpils galveno mākslinieci, šajā amatā pavadot astoņus gadus.

1971. gadā viņa iestājās Latvijas Mākslas akadēmijas Pedagoģijas nodaļā. Tomēr ar gleznošanu Silva Linarte tā īsti nodarbojas tikai tagad, kad savas dienas vada dzimtajā pusē, kopjot dārzu un atdodoties krāsu priekam.

Pati gleznotāja šī brīža garīgo un radošo noskaņu raksturo ar vienu vārdu – līdzsvars. Šim vārdam būtu jāpievieno vēl daži citi – harmonija, garīga apgarotība.

Jelgavā izstādītas 63 gleznas, no kurām jaušams, ka viņas skolotāji ir bijuši Edvards Grūbe un Inta Celmiņa. Pedagogu nosaukšana vien ir apliecinājums tam, ka iespējams glezniecībā viņu audzēkne izceļ krāsu kā dominējošo vērtību glezniecībā, krāsu saskaņas, brīžiem kārtojot tās lielos ritmiskos laukumos. Tā arī ir – Silva Linarte darbojas ar ļoti jūtīgiem, smalki niansētiem tonālajiem risinājumiem. Tiem pakļaujas sižets, kas ir tikai ierosinājums ķerties pie otas, krāsām, paletes un audekla.

Ja agrāko gadu darbos daba attēlota visai tuva realitātei, nenorādot kādu konkrētu vietu, tad pēdējā laikā māksliniece ir iekšēji atbrīvojusies un ļaujas tiem iracionālajiem spēkiem, kas bez gribas atbalsta diktē krāsu kombinācijas, kompozīciju, ritmus.

Dažās gleznās Silva Linarte atgriežas Sibīrijā, taču tajās neatradīsim neko pesimistisku, traģisku, disharmonisku. Viņas darbi nevēsta par pārdzīvotā sūrmi, nevienu nenosoda, nevienu neapsūdz. Pārdzīvotā dramatisma dēļ nevar un nedrīkst ik brīdi kavēties šajās skaudrajās atmiņās. Ir jādzīvo tālāk par spīti visam. Nodošanās apsūdzībām, gaudām un žēlabām izsūktu spēkus, un sērotājs aizietu bojām, un tieši to vara, kas viņus izsūtīja pie lāčiem, būtu panākusi gribēto – iznīcinātu tautas ienaidniekus. Lielākā daļa cilvēku, kas izstaigājušas šos sāpju ceļus, ir garā stipri un lepni un māca lepnumu citiem un dod garīgu spēku. Tieši tādēļ Silvas Linartes gleznu izstāde ir tik gaiša un dzīvi apliecinoša un stāsta par prieku dzīvot, vedina izbaudīt gaismas maiņas rīta un vakara stundās, sīkākās norises dabā, apjēgt dzīves neatkārtojamību.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“