Leģionāriem nevajadzēja nonākt Zedelgēmā

Nesen šī laikraksta 399. numurā lasīju rakstu Zedelghema. Raksts izraisīja atmiņas par pagātnes notikumiem un pārdomas par šo notikumu sakarību un jēgu.

Pagājušā gada maijā atzīmēja 70 gadus, kopš beidzies Otrais pasaules karš. Kara beigās gūstā nokļuva ap 7,6 miljonu bijušās vācu armijas karavīru, no kuriem rietumu sabiedroto gūstā nonāca vismaz 25 400 latviešu karavīru. No aptuveni 15 000 līdz 20 000 latviešu karavīru, par kuriem eventuāli bija atbildīga angļu militārā pārvalde, vairums bija leģiona 15. divīzijas karavīru, kuri nonāca gūstā vairākās dažāda lieluma grupās. Divas lielākās grupas, kopā apmēram 5000 vīru, bija pulkveža Kripēna grupa un pulkveža Oša grupa, kuras padevās 8. amerikāņu armijas karavīriem pie Šverīnas starp 2. un 6. maiju (pulkveža Januma grupa, ar 824 karavīriem, padevās pie Giterglikas jau 27. aprīlī). Lai gan militārā pārvalde angļu zonā visiem gūstekņiem bija viena, katrai grupai gūsta norise bija stipri atšķirīga.

Oša grupa pirmās trīs nedēļas pavadīja gūstekņu šķirošanas nometnē pie Ludvigslustes, dienvidos no Šverīnas, kopā ar vāciešiem un apmēram 2500 latviešiem. 27. maijā šos gūstekņus pārņēma angļi un ievietoja gūstekņu nometnē pie Fallingsbosteles, barakās aiz dzeloņstiepļu žoga un bruņotiem britu armijas kareivjiem sargu torņos. Nometnē, atsevišķās nodaļās mitinājās vācu (4000), flāmu (2000), latviešu (3000) un nedaudz citu tautību gūstekņu – kopā ap 10 000. Ēdiena devas bija minimālas – visi kritās svarā. Gūstekņi centās iekļūt darba grupās, kuras sargu pavadībā devās ārpus nometnes novākt Fallingbosteles drupas vai tīrīt telpas angļu armijas mītnēs, cerībā, ka atradīs kaut ko ēdamu.

Par laimi, vasara bija silta un nebija jāsalst. Notika gūstekņu nopratināšana (skrīningi), lai noskaidrotu piederību pie regulārās vācu armijas (Wehrmacht) vai pie ᛋᛋ ieroču (Waffen ᛋᛋ ) vienībām. Lai gan sākumā visus, kuri sastāvēja ᛋᛋ vienībās, uzskatīja par kara noziedzniekiem, drīz vien rietumu sabiedrotie izlēma, ka par tādiem nav jāuzskata tos, kuri ir piespiedu kārtā iesaukti šādās vienībās, – tātad, latviešu leģionāri. Jau jūlija sākumā – no gūsta nometnes sāka atbrīvot vācu armijas karavīrus, un 15. jūlijā nometnē palika tikai flāmi un latvieši. Tad sāka atlaist flāmu gūstekņus un 30. jūlijā visus latviešus sasēdināja automašīnās un aizveda uz Ostfrīzlandi (Ostfriesland), Vācijas ziemeļrietumu stūrī blakus Holandei. Angļu apsardze sakāpa savās automašīnās un aizbrauca, atstājot savus gūstekņus vienus pašus klajā laukā. Gūstekņi tagad atradās pie Ziemeļjūras, pussalai līdzīgā Ostfrīzlandes daļā, kuru no pārējās Vācijas atdalīja Ems-Jade kanāls; tiltus pāri kanālam it kā apsargājot angļu karavīri. Kārtības un disciplīnas uzturēšanas labā latviešu virsnieki vīrus sadalīja vienībās, atbilstoši vācu armijas pārvaldes struktūrai. Sākumā vienības izvietoja vietējo lauksaimniecību šķūņos, bet vēlāk, rudenī, pašu celtās, samontētās koka barakās. Bāzisko, minimālo pārtiku, kā arī cigaretes un mēneša algu, piegādāja angļu militārā pārvalde, bet katrs to bagātīgi papildināja ar no labības izberztiem graudiem, kartupeļiem no kartupeļu laukiem un ar maizi, olām un citiem pārtikas produktiem, kurus par cigaretēm un vācu markām pārdeva daži vietējie lauksaimnieki.

Gūstekņi drīkstēja netraucēti staigāt pussalas teritorijā un baudīt kino izrādes, koncertus un dančus vietējās pilsētiņās (Esens, Dornum). Daži uzņēmīgi lietpratēji pat sāka destilēt alkoholu. Decembrī klīda baumas, ka gūstekņus oficiāli atlaidīšot no 10. līdz 13. janvārim. Ziemassvētku dievkalpojumā mācītājs Abakuks no Oldenburgas latviešu nometnes paziņoja, ka Zviedrijas valdība nolēmusi izdot krieviem Zviedrijā internētos latviešu leģionārus un ka šeit drīz ieradīsies krievu repatriācijas komisija. Panikā, visi gūstekņi krāsoja melnas savas armijas uniformas, gatavoja civilistu galvassegas un ar Oldenburgas nometnes latviešu palīdzību komplektēja personības dokumentus. No 29. decembra līdz 5. janvārim visi gūstekņi, individuāli un mazās grupiņās, atstāja Ostfrīzlandi un integrējās dažādās angļu zonas latviešu bēgļu nometnēs. Pie Ems-Jade kanāla tiltiem nebija nekādu sargu, ne pārbaudes. Vilhemshafenā esot bijusi oficiāla gūsta atlaišanas dokumentu izdale, bet nav zināms, vai kāds to izmantoja.

Kripēna grupa, kopā ar vāciešiem un nedaudziem latviešiem no citām vienībām, pirmās divas nedēļas pavadīja amerikāņu apsargātā nometnē pie Hāgenovas (Hagenow) dienvidrietumos no Šverīnas. Jau 19. maijā šos gūstekņus pārvietoja uz austrumu Šlezvigu-Holšteinu (Schleswig-Holstein), Putlosas rajonā starp Neustadt un Oldenburg, angļu armijas uzraudzībā. Visā Šlezvig-Holšteinas apgabalā atradās aptuveni 570 000 gūstekņu. Tādu cilvēku masu praktiski nevarēja izolēt vienā vai vairākās iežogotās, apsargātās nometnēs. Gūstekņus atstāja vienībās, atbilstoši vācu armijas pārvaldes struktūrai, un par viņu uzvedību un skaitu bija atbildīgi pašu armijas virsnieki. Lai gan vācu un latviešu karavīru vienības bija atšķirtas, virskomandants abu tautību vienībām bija vācu ģenerālis Šulcs, nevis pulkvedis Kripēns.

Gūstekņi lielākoties dzīvoja teltīs, bet daži būvēja sev koka būdas ar niedru jumtiem. Augusta vidū angļi sāka celt ieapaļās, puscilindriskās skārda barakas (Nissen huts). Bāzisko, minimālo pārtiku, kā arī cigaretes un mēneša algu, piegādāja angļu militārā pārvalde, bet vairums gūstekņu papildināja uzturu ar zagšus no lauku saimniecībās iegūtiem graudiem un dārzeņiem vai citiem, par cigaretēm vai naudu nopirktiem produktiem. Badā nebija jāmirst nevienam. Kustības brīvība nebija daudz ierobežota – vīri drīkstēja apmeklēt un gūstekņu vīru koris uzstāties dievkalpojumos un sarīkojumos vietējās latviešu bēgļu nometnēs Oldenburgā un Neištatē. Šinī laika posmā gūsta apstākļi Kripēna grupai bija līdzīgi Oša grupai Ostfrīzlandē.

Sākot ar augusta mēnesi, sāka strauji atlaist no gūsta vācu karavīrus, un latvieši bija pārliecināti, ka ļoti drīz būs arī viņu kārta. Un tiešām, 19. augusta pārbaudē komandants paziņoja, ka ļoti drīz sāksies arī latviešu atbrīvošana no gūsta; apmēram četru dienu laikā, katru dienu oficiāli atbrīvos ap 1200 vīru. Tad negaidīti, sākot ar 7. septembri, latviešu gūstekņus no Putlosas rajona (ap 5000 vīru) pārvietoja uz Zedelgemas (Zedelgem) gūstekņu nometni Beļģijā, kur tiem piebiedrojās pulkveža Januma grupa un citi latviešu gūstekņi, kopā apmēram 12 000 vīru. Nometne bija līdzīga Fallingbosteles nometnei, izņemot to, ka pienāca ziema un gūstekņi sala. No nometnes atlaida tikai 1946. gada martā, kad no gūsta atlaistie Oša grupas vīri jau kādu laiku bija iekārtojušies angļu zonas latviešu bēgļu nometnēs.

Kā lai izprot šo divu leģionāru grupu atšķirīgo gūsta norisi?

Armijas nepastāv, lai ilgstoši apsargātu un uzturētu gūstekņus. Pēc Vācijas kapitulācijas Otrajā pasaules karā, sabiedroto okupācijas armijas uzdevums bija vispirms izsijāt sodīšanai kara noziedzniekus no milzīgā gūstekņu bara un tad iespējami ātri gūstekņus atbrīvot, lai tie atgriežas savās pirmskara dzīves vietās vai, ja tas nav iespējams, lai tos aprūpē Apvienoto Nāciju Pabalsta un Rehabilitācijas Administrācija (UNRRA).

No Oša grupas gūsta norises var secināt, ka britu armijas vadība bija gatava no gūsta atlaist latviešu leģionārus jau 1945. gada beigās (3000 gūstekņi taču nevar pazust no gūsta bez atbildīgās virspavēlniecības ziņas un piekrišanas!). Gatavība latviešus atbrīvot no gūsta izpaužas arī 19. augusta paziņojumā Kripēna grupas vīriem Putlosā. Nebija nekāda loģiska iemesla ieslodzīt Putlosas latviešu gūstekņus astoņus mēnešus Zedelgemas bada un nāves nometnē (lai gan mirušo skaits Zedelgemā bija mazs, tomēr katra dzīvība ir dārga). Varēja taču paturēt gūstekņus Putlosā ilgāk (Nissen barakas jau sāka uzmontēt augustā) vai, ja angļu zonas latviešu bēgļu nometnēs uzreiz nebija vietas, tad par Displaced Persons pārkrustītos gūstekņus varēja izmitināt speciālās pagaidu nometnēs, kā tas eventuāli notika ar no Zedelgemas atlaistajiem gūstekņiem.

Manuprāt, ir divi iespējami izskaidrojumi. Visticamāk, 1945. gadā pastāvēja nesaprašanās starp angļu okupācijas armijas virspavēlniecību un UNRRA; armija vēlējās un bija gatava atbrīvoties no gūstekņu apsargāšanas un uzturēšanas nastas, bet UNRRA atteicās bijušos gūstekņus uzņemt savās jau tā pārpildītajās nometnēs (No gūsta izmukušos Oša grupas puišus dažas latviešu bēgļu nometnes atteicās uzņemt un citās nometnēs laipnāki nometnes priekšnieki izmitināja puišus nelegāli, bieži ar grūtībām vēlāk pārliecinot UNRRAs pārvaldi uzņemties jaunpienācēju aprūpi.). Tādēļ angļi izšķīrās lietas galīgo izkārtošanu atlikt un pagaidām Putlosas latviešu karavīrus novietot Beļģijā, jau esošajās barakās aiz dzeloņstieplēm.

Mazāk ticams, bet iespējams variants ir, ka kāds zemāka līmeņa angļu armijas komandants (varbūt latviešiem naidīgs), atbildīgs par Putlosas rajona latviešu gūstekņiem, pavēlēja tos pārvietot uz Beļģiju bez virspavēlniecības ziņas.

Patiesība ir, droši vien, atrodama tā laika angļu okupācijas armijas un UNRRA dokumentos, un tur būtu darba lauks vēsturniekiem, bet es neaizturēšu elpu gaidīdams, ka kāds pētnieks to uzņemsies. Pāris tūkstošu latviešu leģionāru vārdzināšana Zedelgemas nometnē ir tikai niecīga epizode lielajā traģēdijā, kāds bija Otrais pasaules karš.

(Avoti: autora paša pieredze; Artūra Preisa gūstā rakstītā dienasgrāmata; Kārlis Kangeris „Pārskats par latviešu karavīru gūstu rietumos“; ARCHIVS, divdesmit piektais sējums.)

Niks N
Laikrakstam „Latvietis“