Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Patiesība ir dažreiz grūti sagremojama. Mīti mēdz būt ērtāki, sevišķi, ja patiesība prasa apgāzt pierasto vērtību sistēmu.

Pirmā, un sāpīgākā mīta apgāšana ir atskārsme, ka mūsu pašu vecāki nav nedz nekļūdīgi, nedz nemirstīgi. Ar bērna acīm mēs viņus redzam kā drošu, mūžīgu klints, uz ko var paļauties – arī tad, kad esam palaidnīgi vai dumpīgi. Kad pazūd šis mīts, tad varam aizlēkt pretējā galējībā – vecāki ir visu pasaules kļūdu perēkļi.

Līdzīgi kā vecāki, valsts var arī likties kā nekļūdīga un mūžīga. Kaut arī Latvija nav ilgi pastāvējusi, tomēr šis mīts ir zināmā veidā ieaudzis. Daudziem liekas, ka pēdējo 20 gadu brīvība var turpināties bez jebkādām piepūlēm, nesaprotot kādi spēki glūn uz mums. Tāpat Globālā finanšu krīze pierādīja, ka arī mūsu valsts nav bez kļūdām, un tāpēc daudzi bērni pameta vecākus, kuri izrādījās nebija perfekti, un bērni nekautrējās vecākus atklāti nicināt par cilvēciskiem trūkumiem.

Bet ir tādi vecāki un tādas valstis, kuras nepieļauj nekādus dumpjus, un tad, gluži kā Pavlova suņi, vai ķīlnieki ar Stokholmas sindromu, to iedzīvotāji tic visam, ar ko tiek baroti. Šajos gadījumos atskārsme, ka vecāki/valsts var kļūdīties būtu sevišķi sāpīga, un tāpēc ir ārkārtīgi grūti nākt pie šādas atziņas.

Nacionālsociālistiskās Vācijas pilsoņiem šī atskārsme piespiedu kārtā nāca ļoti vardarbīgi ar miljonu cilvēku nāvi, ar sagrautām pilsētām, ar tautas piesmiešanu un miljonu sieviešu izvarošanu. Par pašas Vācijas milzīgām sāpēm vēl arvien nedrīkst runāt, kur nu sūdzēties, bet vainas sajūta par savas valsts nodarītiem noziegumiem ir dziļi iesakņojusies vācu psihē.

Līdzīga atskārsme nekad nav sasniegusi Krievijas pilsoņus. Kaut arī padomju vara iznīcināja desmitiem miljonu paši savu cilvēku, Krievija vēl arvien slavē galveno savu un kaimiņu slepkavu Josifu Staļinu. Dažreiz pat liekas, ka vienīgā lieta, ar ko Krievija šodien lepojas ir kaimiņu valstu iekarošana un citu tautu apspiešana.

Tieši tāpēc ir svarīgi pierādīt, ka paši ir labi un taisnīgi, bet visi kaimiņi ir ļauni. Lūk – varenā Sarkanā armija atbrīvoja Aušvicas un citas koncentrācijas nometnes, bet latviešu fašisti 16. martā slavē tos, kuri aizstāvēja nacistu iekārti. Par to, ka padomju gulagos ieslodzītajiem būtu bijušas tiesības cerēt uz atbrīvošanu no padomju terora nav ne vārda. Vjatlagā no 1938. līdz 1945. gadam mira 68% no tur ieslodzītiem latviešiem (Latvijas pilsoņiem). Salīdzinājumā, slavenajā Buhenvaldā mira 24% no visiem ieslodzītiem.

Kad Krievijas bērni beidzot atzīs, ka arī tās vecāki nav bez vainas?

GN
2016. g. 18. martā