Akapulko – Austrālijā (2)

Palielināt / Enlarge

Veriskrīks (Werris Creek). FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Veriskrīka dzelzceļa stacija. FOTO Marija Perejma.

Palielināt / Enlarge

Piemineklis dzelzceļa darbiniekiem. FOTO Marija Perejma.

1. turpinājums. Sākums LL400.

Piektdiena, 8. janvāris

Pieceļamies laicīgi, lai tiktu plkst. 6.30 uz brokastīm. Šodien ir Elvisam dzimšanas diena, un daži viņam par godu ir uzvilkuši T-kreklus ar viņa vārdu, auskarus, rokas pulksteņus un pat saules brilles. Mēs, tie atpalikušie, tik jūsmojām un priecājamies līdzi. Esam kaut cik iepazinušies un ar interesi klausāmies nopietnos fanu stāstus. Vienam pārim mājās ir iekārtota istaba, kas veltīta tikai Elvis mantām; otram pārim pie vakariņu galda šķīvis ar ierīcēm viņam pa godu, bet trešais pāris jau ik gadu ceļo uz festivālu.

Ir salīgs rīts, un busa šoferis iesildīja visus ar labu joku un tad stūrēja uz nākamo vietiņu – Uralla (27 000 iedzīvotāju), kas Anivana iedzimtiem nozīmē satikšanās vieta. Debates vēl šodien turpinās par vienu pilsētas kapavietu, – vai tur guļ augsta profila zaglis kapt. Zibens spēriens (Capt. Thunderbolt) vai viņa onkulis? Mistiskais stāsts turpinās, jo it kā kāds ir zagli redzējis trīs dienas pēc miršanas ziņojuma! Drošības pēc pilsētas centrā slavenajam zaglim ir piemineklis, un viņa vārds arī lepni atrodas kroga priekšā.

Apkārtne ir līdzena, daudz merino aitas un vīnotavas. Tamdēļ, ka Uralla ir tikai 23 km no Armidailas (Armidale), nav neviena ātro ēdienu veikala nedz arī lielveikala; – viss lauku izskatā un pastkartītes skaistumā. Tieši tā, kā vietējie to vēlās, jo viss rajons ir 1000 m virs jūras līmeņa, ziemas ir aukstas, bet vasaras mērenas.

Mēs tik visu vērojam no skatloga, jo jāietur dienas maršruts. Žēl, ka es nevaru šoferim palūgt piebremzēt un uzņemt labākas fotogrāfijas!

Brauciens kļuva ļoti stāvs un līkumains, kamēr iebraucām Vanamīrā (Vanameer); tur vērojām mazu miestiņu ar 500 iedzīvotajiem, kura ⅓ daļa ir vecāki par 55 gadiem, bet viņi lepojas ar to, ka bija pirmā pilsēta Austrālijā, kuru pieslēdza pie plašjoslas internetu (broadband).

Mūnbī (Moonbi) ir nākamais miestiņš (357 iedzīvotāju), kas sēž Mūnbī kalnu grēdai pie kājām. Te ir galvenais putnu saimniecības centrs, un, lai visi to ievērotu un neaizmirstu, galvenā ielā mūs sagaida liela, no baltas stikla šķiedras montēta vista uz platformas it kā stāvētu uz laktas.

Izskatīt aitas, ēdot savas brokastis starp vīnogu stādiem, deva dienai mierinošu labsajūtu. Kā šoferis mēdza teikt, dažiem saimniekiem pat esot garkakla aitas šķirne (alpaki)!!

Iebraucam Tamvortā (Tamworth), Pīla (Peel) upes krastā (50 000 iedzīvotāju, tik liela kā Jelgava), kas 1888. gadā bija pirmā pilsēta, kurā ar elektrības spuldzēm apgaismoja ielas. Pirmais, kas iekrita acīs, bija māju dažādība – mājas no koka starp ķieģeļu mājām, dažas ar ļoti modernu arhitektūru.

Šeit atrodas ne tikai pasaules klases zirgu audzētava, bet ārpus Našviles (Nashville) Amerikā, bet arī notiek pasaulē otrais lielākais kantri mūzikas festivāls. 10 dienu festivāls iesākās 1973. gadā, un šogad tas notika starp 15. – 25. janvāri, pievelkot ap 70 000 tūristu un kantri mūzikas cienītāju un sniedzot apmēram 2 800 koncertus un pasākumus. Varbūt pienāks gads, kad programmas grāmatiņā lasīsim par Sestā Jūdze, Klaidonis vai Jaunas Dienas piedalīšanos?

Tamvortas pilsētas valde kantrī festivālam pa godu galvenenajā ielā ir uzcēlusi pieminekli zelta ģitāras izskatā, bet nez kuri bija tie, kas nobalsoja, ka labākā vieta būtu blakus Makdonalda McDonald's veikalam?

Braucam tālāk uz Karabubulu (Currabubula) (389 iedzīvotāju) un, ja aiztaisītu acis, tad izbrauktu cauri bez zināšanas. Bija maza skoliņa, krogs un dzelzceļa līnija. Tā bija pirmā vieta, kur jutos, ka esmu pilnīgi ārā laukos, izslēgta no pasaules ar lielu vientulības sajūtu. Varbūt šis iespaids bija tamdēļ, ka neredzējām nekādu dzīvību. Arī varbūt tas, ka bija skolas vasaras brīvdienas, un telpas bija tukšas, no bērniem ne miņas.

15 km tālāk mūs sagaidīja Veriskrīks (Werris Creek) (1 700 iedzīvotāju), kur varējām pastaigāt un baudīt rīta kafižiņu. Busiņš noparkoja zālājā pie dzelzceļa stacijas, kas bija tuvu maziem veikaliņiem. Pēteris tūlīt visu izstaigāja un ar lielu smaidu atnesa dažus mango, kas mūsu rokās ar naža palīdzību ātri pazuda. Ak, cik gardi! Viens dolārs par katru bija ļoti lēti, salīdzinot ar cenām Adelaidē.

Ne tikai bija dzelzceļa līnija, bet arī lielās graudu bākas. Parka vidū bija piemineklis veltīts dzelzceļa remontu darbiniekiem (fettler) – tiem, kas karstā saulē ar āmuriem sita naglas metāla stangās, būvējot satiksmes koridorus.

Atpakaļ busā pavadone ielika aparātā Fun in Acalpuco DVD, lai izturam ceļu līdz pusdienām. Tad nu arī norima apkārtējās sarunas, un daži pasnauda, kamēr citi skatījās filmu. Es atceros, ka šo filmu skatījos ar mammu, kurai ļoti patika Elvis lēnākās dziesmas. Nesagaidītas atmiņas!

Gar logu slīdēja zaļas krāsas, dzelzceļa līnija un vietā – upes līči. Braucam un braucam, bet pēdējos 100 km neesam sastapuši nevienu automašīnu, kā to mums rādīja busa trīs lielie ekrāni. Lēnām apkārtne mainījās uz sausākām krāsām, un kalnu vietā bija pakalniņi.

Iebraucām Danedū (Dunedoo) (800 iedzīvotāju), kas iedzimto valodā ir gulbis, tie ir redzami rajona lagūnās. Vietējie to ir parāvuši uz mēli un bieži dzird Dunny kā žargonvārdu labierīcībām.

Vietējā krogā pusdienu mielasts bija ļoti devīgs. Sēdējām pie galdiņa verandas ielas pusē, skatoties vietējo dzīvi.

Pēc stundas sēdējam atkal savās sēdvietās un braucām tālāk uz Velingtonu (Wellington) (4 500 iedzīvotāju), kas sevi izceļ kā vietu, kur kalni satiekas ar upēm – Makvarī (Macquarie) un Bell. Dabas māte ir tai daudz devusi – skaistas pastaigas, ielejas un dziļas burvīgas alas. Tik žēl, ka nevaram piestāties, lai to visu baudītu.

Neilgi pēc tam iebraucām Orandžā ( Orange) (39 000 iedzīvotāju; Ventspils lielumā), kur mūs viesnīcas priekšā sagaida bērzi. Domātu, ka šeit audzētu apelsīnus, bet tos neredz skats. Te būs mūsu mājas nākamās 3 naktis. Pagājušajā ziemā pilsēta apsniga, bet tuvākajos kalnos sniegs ir katru ziemu. Kanabolasa (Canobolas) stāvo kalna malas ir apstādītas ar vīnogu stādiem, un Orandžas kalna vīni (Orange Mountain Wines) ir starptautiski pazīstama vīnotava, kas ražo Kalna ledu (Mountain Ice).

Vakariņas bija viesnīcai blakusmājā, kas bija grezna pieņemšanas ēka, kur zem ornamentāliem griestiem un nobrauktiem 532 km atpūtāmies kopā ar mūsu busa ģimeni. Bijām gandrīz nobraukuši ceļu no Rīgas līdz Stokholmai.

Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl