Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Austrālijas impresijas 2015./2016. gadumijā (2)

Ceļojums pa Dienvidaustrumu Austrāliju

Laikraksts Latvietis Nr. 402, 2016. g. 11. martā
Vija Sieriņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vija Sieriņa Bonegillas nometnes muzejā raksta savas piezīmes, ko atstāt Atmiņu telpā. FOTO Arnis Gross.

Vijas Sieriņas piezīmes, ko atstāja Atmiņu telpā. FOTO Arnis Gross.

„Tērvetes“ bērnu nometnes atklāšana. FOTO Arnis Gross.

Nāktsmājas pie Bordertaunas. FOTO Arnis Gross.

Pirmais turpinājums. Sākums LL401.

Pirms Vodongas (Wodonga) iegriezāmies Bonegillā, kur reiz jau biju bijusi pirms 64 gadiem pēc brauciena vilcienā no Melburnas ostas gar vīriem, kas nekustīgi stāvēja ceļa malās darba rīkiem rokās, un baltiem, plikiem koku stumbriem. Toreiz ieradāmies Bonegillā septembra sākumā, kad naktis bija aukstas, un saule dienā mums neierasti karsta. Sajūta bija tāda, ka esam nonākuši pasaules galā, jeb, kā mans onkulis teica, pasaules d.... To domu gadus vēlāk apstiprināja Pauls Kītings (Paul Keating), runādams par ,,the arse end of the world“.

Mums izsniedza katram vienu pelēku armijas deķi. Tā kā mūsu kastes ar vatētiem deķiem vēl nebija pienākušas, neatlika nekas cits, kā salīst visiem trim vienā gultā un sasegties ar esošajiem deķiem, lai nenosaltu. (Patreizējā Bonegillas informācijas lapā gan stāv rakstīts, ka toreiz katram imigrantam izdoti 5 deķi.)

Imigrācijas ierēdnis nometnē mums ieteica sadedzināt visus dokumentus, jo mēs šeit būšot melnstrādnieki un mājkalpotājas. Šaubos, vai jeb kāds no mūsu tautiešiem šo ierosinājumu izpildīja. Arī man bija jāpilda divu gadu līgums ar valdību. Drusku vēlāk kā pēc pusgada pieteicos universitātē atsākt medicīnas studijas, un mani tur uzņēma uz manas Grēvenes Latviešu Ģimnāzijas beigšanas apliecības pamata. (Fakts, ka biju studējusi Minsteres Universitātē, viņiem neskaitījās.) Uzrakstīju lūgumu Imigrācijas departamentam man atļaut studēt un saņēmu atbildi, ka, kamēr studēšu, viņi studēšanu uzskatīs par līguma pildīšanu. Vēlāk saņēmu arī Kopvalsts stipendiju. No mājkalpotājas bija izkūņojusies studente.

Ukrainis, ar ko mēs kuģī braucām no Brēmerhāfenas, sāka nometnē strādāt virtuvē. Viņa darbs bija mazgāt grīdu. Viņš to aprakstīja tā: ,,Der Dreck muss gleichmaessig verteilt werden.“ (Draņķi jāsadala vienmērīgi.)

No tā laika Bonegillas pāri palicis bija tikai 19. bloks, un tas pats laikam arī pārbūvēts; tā kā bija sajūta, ka esmu ieradusies svešā vietā. Un 19. bloks bija pārvērties par muzeju.

Bonegillā bija ellišķīgi karsts, un ātri vien devāmies tālāk – vistaisnākā ceļā uz mājām, uz Melburnu, kur nonācām tā uz vakara pusi. Mūsu Austrālijas kultūras izpētes ceļa posms līdz ar atgriešanos pagātnē bija beidzies.

Jaungadu sagaidījām Dainas un Arņa mājās kopā ar Arņa māti, pēc vecās rīdzinieku parašas mielojoties ap Berlīnes pankūkām un skatoties televīzijā, kā no Sidnejas tilta laiž gaisā raķetes. Mūs Jaunā gadā pa telefonu apsveica Dainas lielie bērni no Adelaides Jaunatnes dienu balles un Māra no savām mājām. Tā garā bijām visa ģimene kopā.

3. janvārī devāmies uz Tērveti pie Kilmoras nogādāt Oliveru uz bērnu nometni. Tur jau darbošanās ritēja pilnā sparā. Šurp turp staigāja divi no nometnes vadītājiem – mūsu pašu Ēriks Birzulis, kas dzimis, audzis un skolā gājis tepat Sidnejā, un Viktors Brenners ar dēlu Mārtiņu. Pa pagalmu ejam varēja redzēt arī Henriku Paceru – nometnes dvēseli. Tā kā galveno nometnes vadītāju – Zintu Valteru (Walter)-Brūnu – nepazinu, tad viņu neredzēju. Bet pienāca apsveicināties mācītājs Markovskis, un viņa enerģiskā māte, atbraukusi no Latvijas, cītīgi tīrīja sarīkojumu zāles logus, pat pakāpdamās uz krēsla ar nedrošām kājām uz slīpa pamata, tā kā man sāka mesties bail, ka nenokrīt. Bet nenokrita vis.

Laukumā karoga mastā uzvilka Latvijas karogu, nodziedājām Dievs, svētī Latviju, un Daina, kā LAAJ skolu nozares vadītāja, atklāja nometni. Krūmos varēja redzēt ķengura siluetu. Ceremoniju noskatījies, ķenguriņš ļēpoja prom. Atstājuši Oliveru nometnē, devāmies tālāk Adelaides virzienā.

Kaut kad pusceļā starp Kilmoru un Horšamu iekūlāmies lietū un krusā un dabūjām palīst zem eikaliptiem, lai krusa neizsit caurumus mašīnas jumtā. Vēlā pēcpusdienā sasniedzām tās dienas galamērķi – Bordertaunu (Bordertown), jau Dienvidaustrālijā, kur pieteicāmies pie tās nakts saimnieces, kas mūs aizveda pa līkumotiem ceļiem nezināmā virzienā uz mūsu naktsmājām, kas izrādījās esam ļoti labi iekārtota maza mājiņa blakām lielai mājai, kuras īpašnieki aizbraukuši atvaļinājumā. Priecīgi tur iekārtojāmies, paēdām vakariņas un skatījāmies televīziju, kad uznāca negaiss ar krusu, un vieta, kur stāvēja mašīna, sāka pludot. Par laimi Arnis dabūja mašīnu novietot zem nojumes pie lielās mājas, citādi tā būtu aizpeldējusi prom. Un tad zibens iespēra televīzijā – vispirms nospēra bildi un tad skaņu. Saimniekiem no mūsu ciemošanās droši vien nekāds profits neiznāca.

Vija Sieriņa
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com