„...No visām pieminēšanām augstākā...

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Karoga sardze. No kreisās: Alistērs Vords (Alistair Ward), Artūrs Berķis, Ieva Daenke. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

DV koris „Daugava“ diriģentes Ineses Laines vadībā. Bundzinieks Aksels Ceplītis. FOTO Agris Ezeriņš.

Palielināt / Enlarge

Apvienotais koris. FOTO Pēteris Strazds.

Palielināt / Enlarge

Sarīkojuma dalībnieki. FOTO Pēteris Strazds.

Kalpaka / Leģiona / Kurzemes Cietokšņa piemiņa Adelaidē.

Tas bija kara gadu pavasara laiks,
Ar gājputniem un neprātīgiem paliem,
Kad teica viņš – es atgriezīšos, māt,
Es pārnākšu pirms Ziemassvētku saliem.

* * *

Bet dēls, viņš atgriezās, kā bija solījies,
Pirms Ziemsvētkiem, pēc septiņdesmit gadiem...
Un debess raudāja ar mātes asarām
Par tiem, kas atgriezās, un citiem – neatrastiem...

Egons Pičners

Ar prozu, dzeju, dziesmām, un bildēm tika atzīmētas Kalpaka, Leģionāru, un Kurzemes Cietokšņa dienas apvienotā sestdien, 5. martā, sarīkojumā Adelaides DV namā. Pēcpusdienas tēma Nu pārnāca bāleliņš no kara lauka radās no apstākļa, ka pagājušā gadā, tieši pirms ziemas svētkiem, uz Latviju beidzot tika repatriēti 236u austrumu frontē kritušu mūsu leģionāru mirstīgās atliekas. Tikai 2013. gadā atrastu, kopš 1944. gada šo mūsu tautas varoņu atdusas vieta bija aizaugusi karavīru kapsēta Pleskavas apgabalā Voroņkovas ciema tuvumā, Krievijā. Ar lielām pūlēm (birokrātija) viņus dabūja mājās. Tagad viņi varēs atdusēties Lestenes kapos, mīļās mātes Latvijas klēpī. E. Pičnera dzejolis rakstīts, viņus godinot.

Mūsu mazajā, mīļajā zemītē ir nesamērīgi daudz karavīru kapu vietas – gan zināmas, gan nezināmas, jo, dzejnieka vārdiem runājot, ...daudz vētru mums ir pāri gājis. Sarīkojumā tika apcerētas divas Latvijas lielās karavīru kapsētas – tieši simts gadus vecie Rīgas Brāļu kapi un tikai astoņpadsmit gadus vecie Lestenes Brāļu kapi. Par pirmajiem runāja Ilga Vēvere, par otrajiem – Gunta Rudzīte. Attiecīgajos brīžos tika iestarpinātas kopdziesmas ar Imanta Kronīša akordeona pavadījumu Ineses Laines vadībā un Astras Kronītes un Jāņa Lindberga lasītas dzejas. Pēcpusdiena ritēja kā skaists, plūstošs priekšnesums ar publikas līdzdalību un bildēm uz ekrāna.

(Jā, bildes uz ekrāna, kuras gandrīz nenotika. Pusstundu pirms sarīkojuma atklājās, ka nama dārgās bilžu un mūzikas iekārtas prožektors negrib runāt ar ekrānu. Vietējie eksperti izspaida visādas pogas un izrausta visādus vadus: vēl arvien, nekā! Ko nu? Visām dziesmām vārdi ieskaņoti, līdz ar runu kuplinošām bildēm. Izmisumā Ilga Vēvere sūta Rūdi Danci uz viņas māju atvest mazo, vecmodīgo prožektoriņu. Viss labi, bet tas prasa laiku. Publika kļūst nemierīga, priekšniece vai matus plēš no uztraukumiem un atvainojās, jo lepojamies ar to, ka mūsmājās visi sarīkojumi sākās punktīgi. Imants glābj situāciju ar mūziku: atskan akordeons, un visi dzied Bij vasara toreiz tik zaiga... Rūdis ieskrien aizelsies ar veco prožektoru, un sarīkojums var sākties gan 20 minūtes par vēlu. Ej nu paļaujies uz moderno tehnoloģiju!)

Gandrīz varētu sacīt, ka skaistākie brīži bija Jāņa Lindberga un Astras Kronītes lasītie dzejoļi. Tie bija speciāli izmeklēti, ļoti trāpīgi, gadījumam piemēroti. Ne vienam vien apmeklētājam acīs iemirdzējās asaras. Kopīgi dziedātās dziesmas: Nu ardievu, Vidzemīte, Es vēlos mājās pārnākt un Kade pārnāksi, bāleliņ iesaistīja publiku vispārējā stāstījumā, līdzīgi seno laiku grieķu drāmas runas korim.

Pie durvīm nebija jāziedo, jo uz katra galda bija aploksne, kurā apmeklētāji varēja ielikt savu ziedojumu, kurš šoreiz kuplinās summu, kas vajadzīga, lai izgatavotu repatriētiem karavīriem kapakmeņus. Tādā veidā savācām $895. Sirsnīgs paldies visiem ziedotājiem!

Par Lesteni runājot, referente varēja parādīt arī, kā izskatās bijušam Adelaides draudzes mācītājam un 19. divīzijas kapelānam Verneram Voitkusam par godu izgatavotā plāksne Lestenes baznīcā. Plāksni iesvētīja tagadējais bruņoto spēku kapelāns Raimonds Krasinskis un Lestenes draudzes mācītājs Jānis Saulīte 10.11.2015., Lāčplēšu dienas priekšvakarā.

Formālā daļa beidzās ar klusuma brīdi un Astras lasītu dzejoli – Ak, kaut mēs zinātu tās vietas, Tos kapus meža biezokņos... Ikviens mēs paliksim arvienu tiem liels un mūžīgs parādnieks.

Pēc starpbrīža sekoja koncerts. Vanadžu ansamblis Ineses Laines vadībā uzstājās ar Uz ežiņas galvu liku, Tēva sēta (tik ļoti aizkustinoši vārdi, ka dažai dziedātājai savēlās kamols kaklā) un Skaistākā jūra. DV vīru koris Daugava jau bravūrīgāk nodziedāja Kur Gauja plūst, Krāc jūrmalas priedes un Karavīrs; pievienojās Vanadžu ansamblis, lai kopīgi izskanētu Kam drosme ir un Karoga dziesma. Jaunais bundzinieks Aksels Ceplītis piedeva vīru kora dziedāšanai īsti kareivīgu pieskaņu un drošu, ritmisku pamatu zem kājām. Skaista saulespuķe tika katram sarīkojuma dalībniekam, un pēc Vanagu dziesmas un karoga iznešanas publika vēl pakavējās pie Vanadžu sarūpētā kafijas galda.

Gunta R.
Laikrakstam „Latvietis“

PS Šogad, pirmo reizi ilgos laikos, karoga sardzē stāvēja divi jaunieši tautas tērpos: Alistērs Vords (Alistair Ward) un Ieva Daenke. Lepojamies ar savu jauno paaudzi un ceram viņus atkal redzēt mūsmājās.